It īpaši sarežģīta situācija var rasties tāpēc, ka mūsu likumdevējs ir gatavs šo nodokli ieviest faktiski ar atpakaļejošu datumu: tātad būtu jāmaksā par pilnīgi visiem noguldījumiem, nevis tiem, kas būs veikti, sākot ar 2010.gada 1.janvāri. Ieviest kādus jauninājumus ar atpakaļejošu datumu mūsu valstī kļūst par modes lietu. Un te vietā ir uzņēmēju jautātais: vai šāda rīcība rosina pašmāju un ārvalstu investorus attīstīt darbību Latvijā un pārliecību, ka šeit ir sakārtota un prognozējama vide? Vai tas naudas apjoms, ko ar atpakaļejošu datumu savāks, ir nākotnes investīciju (un nodokļu) vērts? Manuprāt, nē.
Tajā pašā laikā klaji diskriminējoši būtu noteikt, ka kapitāla pieauguma nodoklis uz Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem attiecas, bet uz ārvalstu naudas noguldītājiem - ne. Nevaram taču prasīt, lai, piemēram, Īrija no saviem pilsoņiem iekasē visus iespējamos nodokļus, bet latviešu viesstrādnieki šajā jomā tiktu saudzēti. Ņemot vērā visu minēto, jāsecina, ka teju vienīgais optimālais ceļš, kā nepieļaut būtiska ārvalstu kapitāla aizplūšanu no valsts (mēs taču negribam, lai par nodokļu maksātāju naudu valdība glābtu vēl dažu labu banku), vienlaikus nediskriminējot vietējos noguldītājus, ir atteikties no alkatīgās vēlmes iekasēt nodokli no tiem noguldījumiem, kas veikti šogad, pērn vai pirms trim gadiem. Tad arī varētu runāt par skaidriem spēles noteikumiem pret pašiem noguldītājiem.
Turklāt arī dažs labs vietējais kapitāla vairotājs nav vis mazāk apķērīgs un jau tagad, vēl negaidot likuma stāšanos spēkā, steidz sadalīt augļus (paspējot dividendes izmaksāt vēl šogad, nodoklis nebūs jāmaksā), kas vieš bažas, ka cerības salāpīt sacaurumoto valsts budžetu ar 22 miljoniem latu no jaunā kapitāla nodokļa var arī neattaisnoties.