«Manā dārzā labi jūtas tie cilvēki, kuri ir man līdzīgi garā vai dabā. Tie, kuri pieraduši izlasīt katru nātrīti, protams, jūtas šokēti, jo pieraduši pie noskalpētiem celiņiem. Tāpēc arī nevēlos atklāt savu īsto vārdu,» - Marija ir skarba. «Mani pašu šāds dārzs apmierina, jo visi augi te ar mani sarunājas.»
Augi atnāk paši
Marija ar ģimeni uz vecāku māju mazpilsētiņā no Rīgas pārcēlās 90.gados. Tagad bērni jau savā dzīvē, piedzimuši mazbērni, kā pati Marija saka, beidzot viņai ir laiks dzīvot pašai sev. Pamazām sākta apgūt pārpurvojusies zemīte upes ielokā, izrakts dīķis, kur peldēties. Savulaik strādājot Botāniskajā dārzā pie slavenā rododendru audzētāja Riharda Kondratoviča, gūta atziņa - jāveido pēc iespējas dabiska ainava, jāļauj dārzā augiem atnākt pašiem. «Tā ir mana dārza ideja.»
Marija gribējusi atvest rododendrus arī uz šejieni, taču tie Latgalē īsti neiedzīvojušies. «Rododendri Latgalē īsti neiederas. Un arī mitrāku gaisu tiem vajag. Redz, cigoriņiem, zilacīšiem, te ir iepaticies. Es tos iesēju tikai pašā kalna galiņā, viņi nokāpa lejā. Pa vidu lilijas un rozes, apvijušās ar tīteņiem. Šajā dārzā tikai kādu desmito daļu augu esmu iestādījusi, un vēl ne viss no tā ir pieņemts. Ja augs te nevar iedzīvoties, es no tā atsakos. Lūk, krasta kaņepe, es to nesēju, pati atnākusi, tāpat deviņvīru spēks. Rožainais vēja mietiņš arī pats atnācis, projām nedzenu. Pagājušajā gadā bija viens, šogad jau vairāki.» Dārzā iepaticies izvēlīgajām ežgalvītēm, kuras speciāli Marijai atvedis slavenais bitenieks Jānis Sietiņsons. «Es viņam ziemā uzrakstīju vēstuli, vai nevarētu dabūt ežgalvīšu sēklas. Jau domāju, ka viņš sen par mani aizmirsis, te vasaras beigās pēkšņi piebrauc mašīna, izkāpj Sietiņsons ar sēklu maisiņu.»
Rozes bez laputīm
Marija dārzu rūpīgi kopj - tiek veidoti akcenti, dažas reizes vasarā pļauts mauriņš, izņemot āboliņu, jo dārzā ir arī bišu stropi. Rozes Marija stādījusi piesardzīgi, mēģinot, vai izdzīvos pļavā vai ne. «Iestādīju vienu rozi, Bella, redzu, ka tā labi jūtas. Tad stādīju vēl. Blakus daudzgadīgie lini. Pie mājas puķudobē rozes pilnas ar laputīm, te nav nevienas. Varbūt vīgriežu smarža vai Dalmācijas kumelītes atbaida.» Ielejā sanākuši rožainie baldriāni - Marijas mīļākais augs. Blakus parastajām baltajām vīgriezēm kā debesmannas trauks puto rozā vīgriezes. Eglītei no meža līdzi atnākušas sārtās ugunspuķes.
Eņģelis ar tītenīti
Katru dārza stūri Marija cenšas veidot savā krāsā, rozā, dzeltenu, zilu, tomēr augi ne vienmēr saimnieces centienus ņem vērā, sagādājot pārsteigumus. «Sastādījām lejā bišumētras, tās ņem un atnāk augšā un zied ar rozā ziediem. Pareizi, viņas domā, mēs jau neesam trakas, nesēdēsim ar slapjām kājām tur ielejā. Tauksakne parasti zied lillā ziediņiem, man tā atnākusi uz rozā stūri un pati no sevis sākusi ziedēt tieši rozā.» Marija iesaka visiem dārzu veidotājiem, dīķi rokot, izcelto zemi, kas bieži vien ir auglīga, izmantot reljefa veidošanai, atrodot augus, kuriem patīk augt pakalnā, savukārt ielejās var veidot mājīgus stūrīšus.
Marijas dārzā parasti labi jūtas bērni, gan pašas mazdēls, gan kaimiņu mazuļi. Jau dažus gadus 15.augustā bērniem tiekot rīkoti dārza svētki. Marija smejas, ka mazpilsētā daudzi viņu nesaprotot, brīnoties, ka dārzā sastādījusi dadžus, arī pašas vīrs kādreiz pavīpsnājot. «Zini, kā vīrs nosauca manu dārzu? Tā esot nēģera dzīšana jurtā, tas nozīmē, īstenot idejas, kuras ir nereālas. Bet augiem nepatīk, ja apkārt ir noskalpēta, melna zeme. Daba vairāk tiecas uz haosu, bet tās haosā ir sava harmonija, kuru mēs nesaprotam.»