Par lielo personīgo ieguldījumu lauku kultūrvides kopšanā un kultūras tradīciju saglabāšanā pērn Valsts prezidents Andris Bērziņš Ainas kundzei pasniedza Atzinības krusta Sudraba goda zīmi.
Aina ir Dundagas senioru klubiņa Sendienas dibinātāja. Izcils piemērs tam, kā, iztiekot bez ievērojamiem līdzekļiem, neaizbildinoties ne ar mazo pensiju, ne telpu trūkumu, apbruņojoties ar dzīvessparu un pārliecību, ka vecumdienās nedrīkst ierūsēt ne miesa, ne gars, spējusi ap sevi pulcēt 60 senioru vecuma dundadzniekus. Ainas kundzes recepte, kā skaisti un saturīgi pavadīt vecumdienas, ir vienkārša, bet viņas pozitīvais vīruss - patiesi lipīgs.
Cits to nedarīs
«Aina ir apbrīnojama! Viņa mūsos uztur dzīvu garu un ir kā adatiņa,» apliecina Dundagas senioru klubiņa Sendienas dalībnieces Baiba Tendere un Rita Zemtiņa. Aina Šleinere klusi smaida: «1994. gadā, kad viss juka un bruka, un vairs nebija, kur iet, mums - vecajiem - tomēr gribējās kaut ko darīt, nodibinājām pensionāru biedrību.» Savā darba mūžā Aina bijusi grāmatvede un laukkopības brigadiere, agronome. Kolhozā nostrādājusi 15 gadu. Pirmoreiz pensionējusies 55 gadu vecumā, tomēr ar mazo pensiju iztikšana bijusi grūta, tāpēc atsākusi strādāt degvielas bāzē. Tad pensionējusies otrreiz. «Jau kolhoza laikos biju dažādu pasākumu organizatore - rīkojām balles, Rita Zemtiņa nāca vadīt ansambli. Tolaik pašdarbība bija augstā līmenī. Kad nodibinājām pensionāru klubiņu, es uzņēmos kultūras darbu. Zināju - neviens cits to nepadarīs,» stāsta Ainas kundze.
Toreiz pensionāru biedrībā sapulcējušies ap 100 senioru. «Sākumā bija traki - nebija pierasts, ka par ballēm jāmaksā, par transportu jāmaksā. Grūti bija iesākt. Tagad esam noteikuši biedra naudu divi eiro mēnesī - maksājam muzikantiem, kuri mums spēlē četras balles gadā, dzimšanas dienu gaviļniekiem dāvinām tik naudas, cik gadu skaits. Svinam zelta kāzas - starp mūsējiem tādi pāri ir katru gadu. No šiem līdzekļiem apmaksājam arī līdzjūtības un sēru vainagus aizgājējiem, kuri bijuši mūsu biedri,» turpina Aina Šleinere. Sendienu seniori dodas arī ciemos pie septiņām citām Latvijas pensionāru biedrībām, pašvaldība tad apmaksā ceļa izdevumus. Ekskursijām gan līdzekļus vācot paši, un tās Aina organizē bieži - vasarā trīs četras. Latvija ir apgūta pilnībā. Apceļojuši Igauniju, Lietuvu, ar prāmi devušies uz Zviedriju.
Un vairs nebūsi viens
Rita Zemtiņa 90. gados strādājusi skolā par dziedāšanas skolotāju, vadījusi ansambli un kultūras darbu ciema padomē: «Es jau smeju - kad pati padziedāt vairs nevarēju, ansamblim tikai izīrēju savu dzīvokli.» Mēģinājumi tiešām notiek Ritas mājās, viņa piemeklē repertuāru, notis, bet ansambli, kurā tagad pārsvarā dzied seniori, nu jau vada gados jaunāka dziedāšanas skolotāja. «Mūsu vecākajam dziedātājam ir jau 85 gadi - izcila balss,» piebilst Rita.
Arī Baibai Tenderei, aizejot pensijā, gribējies bariņā būt: «Dziedāju ansamblī, aprūpēju divas vecākas kundzes, bet pērn abas kundzes aizgāja viņsaulē un man sāka pietrūkt darāmā. Šoziem nolēmu - vajadzīgs rokdarbu pulciņš. Saorganizēju meitenes, un sākām darboties. Vēl mājās biju sakrājusi daudz skaistu dzejolīšu, nodomāju - cik labi būtu tos nolasīt citiem...» Baiba uz dzeltenām A4 formāta lapām labi salasāmiem burtiem uzrakstījusi: Nesēdi mājās! Tu taču redzi - šis cilvēks jūtas pilnīgi viens. Uzliec roku viņam uz pleca, un viņš vairs nebūs viens! Pašdarināto afišu Baiba pielikusi pie Dundagas afišu staba, tad ielikusi sludinājumu vietējā avīzē. Ideja nav bijusi pārdroša, Baiba stāsta: «Pērn decembrī pamazām ap mani sāka pulcēties citi seniori - izdalīju katram anketas, lai uzraksta, kādas katram ir intereses. Mūsu domubiedru grupiņu nosaucām par Vārpu, jo mūsu vecajam kultūras namam kādreiz bija tāds nosaukums. Nolēmām - gribam atsvaidzināt Dundagas pagātni. Piemēram, iepriekšējā reizē viena seniore stāstīja par bijušo sīrupa fabriku. Nākamreiz klausīsimies stāstos par patērētāju biedrību.» Tik vienkārši - ja cilvēks vēlas ko darīt savā un līdzgaitnieku labā, dažkārt pietiek ar vienu sludinājumu!
Ja dullums iekšā
Patiesībā Dundagā ir divas senioru kopas - klubiņu Sendienas vada Aina Šleinere, bet pensionāru biedrību Dundangas Sendienas nodibinājusi fizkultūras skolotāja Gundega Lapiņa, lai caur projektiem biedrībai varētu piesaistīt nūjošanas inventāru. Aizņemtības dēļ Lapiņas kundze gan nevarēja ierasties uz mūsu tikšanos, tāpēc vaicāju Ainas kundzei - kā vienā mazā mazpilsētā sadzīvo divas senioru kopas? «Lieliski! Tas taču ir labi, ja iespēju vairāk. Citādi vecās sievas sēž mājās un neko nedara - tas gan mani kaitina,» atzīst Ainas kundze. Viņa uzskata - mājās sēdētāji vienkārši «jāceļ augšā».
Kā to izdarīt? Rita un Baiba teic - vienam uzrunājot otru, otrajam trešo, tā iedvesma tiek nodota kā pa ķēdīti. Bet Aina saka: «Te visi cits citam palīdz, uzrunā, uzaicina. Mazpilsētā dzīvot ir vieglāk. Es zvanu un saku, ka jābrauc uz teātri. Pati pirms tam aizbraucu uz Ventspili un potenciālajiem braucējiem nopērku 20 biļetes, kaut gribētāju parasti ir ap 50. Tāpēc pēc biļetēm braucam vairāki cilvēki. Kad sapērkam, tām nāk pakaļ visi gribētāji. Tad organizējam autobusu un kopā braucam uz teātri.» Ainas kundze nerēķina, cik daudz no pensijas aiziet par telefona sarunām vai organizatoriskiem izdevumiem. «To visu daru par paldies. Ja pašam tas dullums iekšā, jādara ir,» uzskata Aina.
Tad galva ir tīra
Kā vecumdienās sevi uzturēt formā? «Jāēd rupjmaize un speķis! Tad aiziet pie daktera, un tam acis lielas - ko jūs, speķi?! Bet es atbildu - kā gan mans tēvs un vectēvs, ēzdams rupjmaizi un speķi, nodzīvoja tik ilgi?» saka Aina Šleinere. Taču pat dakteri atzīstot - Ainai veselība turas tāpēc, ka dūšīgi strādā un organizē. «Ainas nekad nav mājās. Vasarā viņa strādā mazdārziņā no agra rīta līdz vakaram. Es tāpat. Nostrādājamies, un ir labi - ir saule, ir lietus, un galva ir tīra! Bet, ja naktīs miegs nenāk, risinu krustvārdu mīklas - prāts arī jākustina,» teic Rita. Viņa turpina: «Var jau saprast - kas dzīvo vieni, tiem grūtāk. Taču ko līdzēs gaušanās? Nevienā vecumā nevajag gaidīt, lai kāds visu uz paplātes pienes.» Aina piebilst: «Kara laikā - kas bija, to ēda, neviens nesūdzējās. Tagad runā par nabadzību - vai, Dieviņ! Strādāt nevīžo!»