Kas patīk bērniem? Radošas, oriģinālas idejas, jauka kompānija. Pēc kā ilgojas pansionātos mītošie seniori? Pēc tā paša un vēl pēc gluži sadzīviskām iespējām - kaut vai parušināties pa dobīti. Abu paaudžu pārstāvjus savedot kopā, patiesi var sakuplot dārzs!
Sēklu bumbas un zaļie logi
«Šis ir kultūrsociāls projekts, ar to vēlamies senioriem un bērniem radīt iespējas realizēt zaļas idejas, uzlabot vidi sev apkārt un vienkārši abām paaudzēm kopā jauki pavadīt laiku,» stāsta viena no projekta veidotājām Anna Žabicka. Pilotprojekts Seniori. Bērni. Dārzkopība ir pirmā daļa no kopējā Iesakņotāju projekta, kas ietilpst Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014 programmā. «Ar to vēlamies panākt, lai starp divām paaudzēm veidotos sapratne, lai abu paaudžu pārstāvji varētu apmainīties ar idejām un zināšanām. Dārzkopību un dizainu izmantojam kā vienojošu elementu, kā līmi, kas abas paaudzes satur kopā, jo tā interesē gan mazos, gan vecos ļaudis.»
Jau pērn projekta veidotājas uzrunājušas sociālās aprūpes centra Ezerkrasti vadību un Rīgas 6. vidusskolas sākumskolas pedagogus, lai aicinātu iesaistīties, piedāvājot nodarbību ciklu ar astoņām atraktīvām un interesantām darbnīcām, kas attīsta radošumu, - ietverot rokdarbus, kopīgu dizainēšanu un modelēšanu.
Šopavasar mazie un vecie kopā veidojuši dārzkopībai nepieciešamo inventāru, sējuši, piķējuši, stādījuši, apzinājuši telpu apzaļumošanas iespējas, projektētai telpai modelējuši priekšmetisko vidi. Nodarbībām nepieciešamos resursus un materiālus nodrošināja projekta autores, demonstrējot oriģinālas idejas. Trauciņi stādiem, pat lāpstiņas tika izgatavotas no otrreiz izmantojamiem materiāliem - plastmasas pudelēm, kannām, piena pakām. Gatavojuši sēklu bumbas. «Tas ir «partizānu dārzkopības» elements, ko veidojam, sajaucot melnzemi, mālu un sēklas - dažādas, piemēram, zāles vai pļavas puķu sēklas. Samaisot visu kopā, izveido bumbas, kuras var atstāt pilsētā, - uzlīstot lietutiņam, māls sāk šķīst, un sēkliņas iesakņojas,» paskaidro Anna. Veidojuši arī citus urbānās dārzkopības elementus - logos liekamas instalācijas, kas izgatavotas, karinot pudeli vienu virs otras, kurās tiek stādīti dažādi augi un zaļumi. Šādu zaļo logu mājās var veidot ikviens. Idejas Anna un Jekaterina gan ģenerē pašas, gan smeļas urbanizētās dārzkopības pasaules prakses piemēros.
Iespēja pašiem darīt
Uz nodarbībām seniori braukuši pie skolēniem, vēlāk skolēni pie sociālās aprūpes centra iemītniekiem. Sadarbība izdevusies! «Vēlamies Ezerkrastiem atstāt arī paliekošu priekšmetisku vidi - gribam, lai centra iemītniekiem pašiem būtu pēc iespējas lielāka rīcībspēja. Viņi ir kolosāli cilvēki! Izveidojām tādu urbānās dārzkopības elementu kā augstās dobes - ergonomiski piemērotas veciem cilvēkiem, lai tās apkopjot, nebūtu jānoliecas, lai pie tām varētu piekļūt ratiņkrēslos. Un stādījām tās visi kopā - mēs, bērni un seniori,» stāsta Anna. No palešu materiāla izgatavotajās mobilajās dobēs uz terases nu jau aug ķirbji, kabači, tomāti, paprika, citi zaļumi. «Tas būs paliekošs dārziņš - ar domu, ka tieši pansionāta iemītnieki būs tie, kas par to rūpēsies tālāk. Esmu novērojusi - tieši tā šiem cilvēkiem pietrūkst - elementāru pieaugušu cilvēku lietu, kā, piemēram, pašiem pagatavot sev ēst, izaudzēt kādu tomātu...»
Kad senioriem aizveduši līdz tam skolā audzētos tomātu stādus, sajūsma, prieks bijis neaprakstāms. «Bet vislielākais prieks bija darboties kopā ar bērniem. Viņu dzīvesprieks ir neatsverams!» sajūsmā ir Ezerkrastu iemītnieki Gunārs Auns un Valija Tillere. Abi apgalvo, ka citādi viņu dienas aprūpes centrā esot samērā vienmuļas. Bet Zinaīda Cibuļska, kura Ezerkrastos vada jau septiņus gadus, saka: «Tieši bērnu ikdienā ļoti pietrūkst, tāpēc esam laimīgi darboties kopā.»
Kā ievērojusi antropoloģe Anna, pansionātos bieži vien pietrūkst personisko attiecību. «Mazajos pansionātos seniori dzīvo kā maza komūna. Tur viņus var iesaistīt sociālajās aktivitātēs, lēmumu pieņemšanā, dot rīcībspēju. Taču lielajos pansionātos senioriem pietrūkst tieši rīcībspējas. Jā, viņiem tiek organizēti koncerti, ir bibliotēka. Daudzi ir guloši cilvēki, bet liela daļa aktīvi - tādi, kuri gribētu un varētu darīt daudz vairāk, kuriem ir milzīgs potenciāls.»
Anna emocionāli izjutusi, cik ļoti pansionāta iemītnieki priecājas par ciemiņiem. «Tad uzreiz notiek domu apmaiņa. Citādi, dzīvojot samērā izolētā sabiedrībā, - kā man reiz atzinās kāda pansionāta iemītniece cienījamos gados - vistrakākais ir vienā brīdī apjaust, ka var nedomāt. Šis projekts mums ir kā mazs ziediņš. Mazs iedīglītis, kā izraut šos seniorus no ierastās rutīnas. Bet galvenais - radīt iespējas pašiem kaut ko darīt.»
Mums patīk seniori!
Sākumā gan projekta autores mazliet bažījušās - kā otrklasnieki un trešklasnieki jutīsies senioru sabiedrībā, bet bērnu attieksme bijusi lieliska! «Viņi bija ļoti pretimnākoši - nodarbību beigās mazie tā arī teica: «Mums patīk iepazīt jaunus cilvēkus. Mums patīk seniori!»» Abpusēji attieksme bijusi ļoti pozitīva. Anna atceras kādu aizkustinošu brīdi, kad pēc nodarbības kāda meitenīte uzkāpusi uz krēsla ar paziņojumu senioriem, ar kuriem iesaistījušies projektā. Tas bijis uzaicinājums apmeklēt skolas koncertu. «Lieliskākais, ka seniori tiešām aizbrauca un bija stāvā sajūsmā. Bet tas brīdis, kad bērni paši viņus aicināja, šajā projektā bija viens no skaistākajiem,» atzīst Anna Žabicka.
«Man tiešām patīk būt kopā ar veciem cilvēkiem. No viņiem var daudz ko jaunu iemācīties,» apgalvo projekta dalībniece otrklasniece Marta. Viņas draudzenes piekrīt. «Mums seniori iemācīja, kā piķēt kliņģerītes! Un mēs arī vairāk klausām vecākus cilvēkus,» smaida Martas draudzene Baiba. «Es tiešām domāju, ka bērniem darboties kaut vai dārzā, iesaistīties līdzīgos radošos projektos ir daudz interesantāk nekā skatīties multfilmas,» uzskata seniors Gunārs. Viņš pats būtu gatavs iesaistīties kaut vai bērnu nometnes organizēšanā, līdzīgi kā viņa laikos bijušas pionieru nometnes - bērniem varētu mācīt dažādas saimnieciskas prasmes. Bet Ezerkrastu iemītniece Natālija Borisova neslēpj - pašai meita gājusi bojā, citu tuvinieku nav un ikdienā pēc saskarsmes ar bērniem ļoti ilgojas. «Viņi ir tik pozitīvi, tik jauki un atraisīti!» kompanjonus slavē seniore.
Kāpēc projektam nosaukums Iesakņotāji? «Fiziski mēs sakņojam augus, bet tas, ko gribam vairāk, - iesakņot vērtības. Atvērtību. Kaut vai mazos apjomos, un tomēr. Jo pašiem jau gribas dzīvot labākā sabiedrībā. Tāpēc arī to darām,» uzsver Anna. Abām ar Jekaterinu padomā šo projektu izvērst arī citos pansionātos.