Pazīstamie lozungi «Gāzi grīdā!», «50 tūkstoši jaunu darbavietu!», «Vidējā pensija 200 latu apmērā!», «Divi pieaugušie spēs izaudzināt un izskolot trīs bērnus!» tā arī nav īstenojušies. Toties gāzi grīdā galvenā ideologa Aināra Šlesera vadītās LPP/LC biedrei Ievai Plaudei-Rēlingerei ir jauna vīzija: «Latvija - izcilākā mazā ekonomika!». Apsveicami, taču ar ko izmērīt ekonomikas izcilību? Ar inovatīviem produktiem, eksporta pieaugumu? Nē! I. Plaudes-Rēlingeres atbilde ir vienkārša - ar vidējo mēnešalgu Latvijā. 2020. gadā, pēc nieka desmit gadiem, tā būšot tieši 3000 eiro jeb aptuveni 2100 latu mēnesī.
Skan bezgala vilinoši. Bet jau sengrieķu mītos vēstīts, ka arī sirēnu balsis skan vilinoši, tik saldi, ka jūrnieki, ļaujoties šo balsu vilinājumam, sadragā savus kuģus uz piekrastes klintīm.
Kādēļ vīzija par 2100 latu lielu vidējo mēnešalgu Latvijā līdzinās sirēnu balsīm? Pirmām kārtām jau tāpēc, ka vēl ilgi nesadzīs rētas, ko Latvijas ekonomikai cirtuši tā dēvētie treknie gadi, kuru raksturīgākā iezīme ir nevis hipotekāro kredītu reklāmas uz katra stūra, bet gan algu kāpums, kas ievērojami pārsniedza produktivitātes pieaugumu. Aktuālākie Centrālajā statistikas pārvaldes mājaslapā pieejamie dati par vidējo mēnešalgu Latvijā liecina, ka tā ir aptuveni 440 latu mēnesī. Lai pēc deviņiem gadiem, tas ir, laikā no 2011. līdz 2020. gadam, vidējā alga izaugtu līdz 2100 latiem mēnesī, ikgadējam algas pieaugumam būtu jāsasniedz aptuveni 42% gadā. Tas tālu pārsniedz pat trekno gadu rādītājus, kas beidzās ar dziļāko ekonomikas recesiju un sāpīgāko darba algu korekciju jeb samazināšanu visā ES.
Otrkārt, darba algas un ar tām saistītie iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālo iemaksu maksājumi valsts un pašvaldību budžetos allaž ir veidojuši būtisku daļu jebkuras preces un pakalpojuma pašizmaksā. Piepildoties vīzijai par 2100 latu lielu vidējo mēnešalgu, ikvienam uzņēmējam būtu jāsaskaras ar ārkārtīgi strauju preču vai pakalpojumu pašizmaksas pieaugumu. Tik strauju darbaspēka izmaksu pieaugumu nav iespējams kompensēt arī ar nodokļu samazināšanu. Lai samaksātu saviem darbiniekiem I. Plaudes-Rēlingeres izsapņoto vidējo mēnešalgu, maizes ražotāji cels maizes cenas, piena pārstrādātāji - piena, kefīra, jogurta, siera un citu produktu cenas. Inflācija atkal sasniegs vismaz divciparu skaitli, turklāt, iespējams, tādu, kāds 2004.-2008. gadā nevienam nav rādījies pat ļaunākajos pieņēmumos.
Arī I. Plaudes-Rēlingeres aprēķini par to, ka ikviens strādājošais, kurš pelnīs jau minēto vidējo mēnešalgu, par savu nodokļos samaksāto naudu spēs uzturēt piecus pensionārus, ir visnotaļ apšaubāmi. Tie balstās uz ļoti vienkāršotu pieņēmumu: ja viens strādājošais ar 300 latu mēnešalgu uztur vienu pensionāru, tad viens strādājošais ar 2100 latu mēnešalgu - jau piecus. Nav grūti pamanīt, ka tas iespējams tikai tad, ja vidējās pensijas pieaugums pamatīgi atpaliek no vidējās mēnešalgas pieauguma. Taču tik pieticīgs pensijas palielinājums nu nekādi nespēs segt vidējās algas pieauguma izraisīto patēriņa cenu kāpumu.
Pamatīgam un nepiedzīvoti straujam vidējās mēnešalgas pieaugumam ir vēl citi trūkumi. Ekonomikas eksperti, runājot par šī gadsimta sāpīgākās ekonomiskās krīzes gaišajām pusēm, norāda, ka, tikai pateicoties darbaspēka izmaksu samazinājumam, Latvija ir sākusi atgūt konkurētspēju eksporta tirgos. Par galveno mērķi pasludinot vidējās mēnešalgas pieaugumu, Latvijā strādājošo ražotāju un pakalpojumu sniedzēju konkurētspēja saruks vēl ātrāk nekā leģendārajos treknajos gados. Ja vidējā alga Latvijā strauji pieaugs līdz 2100 latiem mēnesī, Latvijas ražotāji zaudēs savas pozīcijas eksporta tirgos - nesamērīgi pieaugušās pašizmaksas dēļ viņi vienkārši vairs nespēs piedāvāt konkurētspējīgas cenas un, lai noturētos, būs spiesti pārcelt savas ražotnes uz valstīm, kurās ir lētāks darbaspēks.
Par izcilas ekonomikas galveno mērauklu izvēloties vidējo mēnešalgu un solot strauju tās pieaugumu, viena no kustības Par labu Latviju «mātēm» tā arī nav piedāvājusi atbildi uz jautājumu, uz kādiem pamatiem tad tiks būvēta šī mazā, izcilā ekonomika.
Lai cik nepatīkami tas izklausītos, maza ekonomika nevar kļūt izcila, balstoties uz superstrauja algu kāpuma izraisītu iekšzemes patēriņa pieaugumu. Izcilu un inovatīvu ekonomiku ir iespējams radīt, tikai smagi strādājot. Jo ātrāk mēs to apzināsimies, jo mazāk iespēju uztriekties uz klintīm, klausoties sirēnu saldajās balsīs.