Vai viņa ceļš būs viegls, man nav zināms.» Šādi dejotājs un horeogrāfs Kirils Burlovs apraksta varoni, kuru šovakar atveidos elektroakustiskā stāsta _Vieglums_ pirmizrādē uz mūsu Operas Jaunās zāles skatuves. Iestudējumā skanēs Kristapa Pētersona, Jēkaba Nīmaņa un Edgara Raginska mūzika. Visticamāk, dejā un mūzikā portretētajam varonim neklāšoties tik viegli, lai viņa gaitas varētu ietērpt vārdos vai citās nedejiskās izpausmēs, uzsver Kirils, norādot uz sajūtām, kuras nav iespējams izstāstīt.
«Vieglums ir stāsts par mani!» apgalvo komponists un izrādes idejas autors Kristaps Pētersons. «Par to, kā es gribētu dzīvot savu dzīvi, un par to, ka realitātē tas nav iespējams. Kaut arī mana un līdz ar to arī izrādes liriskā varoņa domu psiholoģiskā situācija nav vienkārša, patvērums tiek rasts dabas ārkārtējā skaistumā. Muzikālajā ziņā mans līdzeklis ir smalkums, lai materializētu to vieglo teju bezsvara stāvokļa sajūtu, kāda rodas, kad nekas nav jādara un var vienkārši būt vasarā.»
Kristaps šo stāstu esot nosapņojis sapnī un tad vērsies pie Kirila, kurš pēc Latvijas Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas klases absolvēšanas jau četrus gadus dzīvo Londonā, kur ir slavenās mūsdienu deju trupas Rambert Dance Company dalībnieks. Tomēr Kirils uzsver, ka primārais būšot mūzikas koncerts, bet deja tikai pēc tam. «Man gan liekas, ka deja ir brīvs žanrs un to nevajag piesaistīt mūzikai. Es zināšu, ka mūzika skan, bet nemēģināšu to izdejot. Drīzāk mēģināšu to uztvert kā troksni galvā. Tikai Kristapam nesakiet!» piekodina Kirils, atzīstoties, ka īpaši viņam patīkot dejot... klusumā.
Stāsta sastāvdaļas būs japāņu haikas, K. Burlova deja, videomākslinieka Elvisa Zanta videoprojekcijas, kā arī J. Nīmaņa, E. Raginska un K. Pētersona mūzika. Kristaps Pētersons visu arī aranžējis un izveidojis par vienotu miniatūru ciklu, kurā pats spēlē kontrabasu. Uz skatuves muzicēs ansamblis Altera veritas (flauta, akordeons un divas kokles), saksofonists Oskars Petrauskis, dīdžejs Krii un Liene Kļava ar elektrisko vijoli. Tas viss, lai vieglais bezsvara stāvoklis, kādu jūtam, atļaujoties neko nedarīt, ievilktu sevī kā atvars.