«Suns man ir tikai trīs nedēļas, mums vēl vienam pie otra jāpierod, bet klausa,» saka Aleksejs Volkovs (29). Viņš ir vājredzīgs. Redzi vienai acij zaudēja 2005. gadā muļķības pēc, jo saplūcās un dabūja pa aci. «Agrāk es nebiju tāds kā tagad - ar dzīvi apmierināts un laimīgs. Mēdzu iedzert un kauties.» Otru aci Aleksejs traumēja darbā 2008. gadā. Viņš strādāja par metinātāju. «Griezu metālu, disks plīsa, un šķemba ielidoja tieši acī.» Kopš tās dienas Aleksejs redz tikai ap 12%.
Īsti dzīvot negribējās
Negadījums darbavietā vīrieša dzīvi sagrieza kājām gaisā. Viņa dzīvē iestājās tumsa. «Sēdēju mājās un stresoju. Ļoti ilgi neticēju acīmredzamajam, ka esmu akls un ka tas noticis tieši ar mani. To ir ļoti grūti apjēgt, jo sapņos biju redzīgs, bet, kad pamodos, viss bija tumšs. Baisi!» Aleksejs pa māju novāļājies pusgadu, līdz pamazām sācis darboties. «Iemācījos uzlikt mūzikas disku, pārvietoties pa dzīvokli.» Viņa garīgais balsts bija draudzene, ar kuru iepazinies tikai pusgadu pirms nelaimes. Viņa nenovērsās no mīļotā, atbalstīja arī finansiāli, kamēr Aleksejs saņemas dzīvei.
«Ticēju, ja man veiks acs operāciju, redze atgriezīsies, bet tā nenotika. Nācās saprast, ka dzīve jāsāk no jauna.» Draudzene mudinājusi mācīties. Aleksejs viņai paklausījis un apguvis masāžas arodu, bet nopelnīt ar to nav varējis. 2009. gadā Latvijas Neredzīgo biedrībā izgājis rehabilitācijas kursu un apguvis datorlietošanu. Tagad Aleksejs mācās par sociālo rehabilitologu. Izlaidums būs februārī, bet jau tagad viņš tiem, kuri zaudējuši redzi, palīdz iegūt jaunas iemaņas un prasmes.
Ar suņa acīm
«Ejot ar spieķi, nav tik lielas drošības kā ar suni, jo gadās ieiet pūlī. Izejot pagalmā, varu paskriet zem mašīnas, bet, ja ir draugs, kas pavada, no šādām likstām var izvairīties.» Brālis Teodors pie Alekseja dzīvo kopš decembra, un abi saprotas labi. Bet to, vai sadarbība abiem tik tiešām ir teicama, noskaidros februārī, kad Brālim Teodoram un Aleksejam būs eksāmens. Tas nepieciešams, lai pārliecinātos, ka abi patiesi sapratušies.
Brālis Teodors pie Alekseja nonāca likteņa sakritības dēļ. Pērn Labklājības ministrija izsludināja konkursu suņu pavadoņu apmācībai. Tam pieteicās arī kinoloģe Zaiga Kļaviņa. Viņa gan tiesības apmācīt suņus neieguva, bet, tā kā dzīvniekus jau bija iegādājusies, tos apmācīja par savu naudu un vienu uzdāvināja Aleksejam.
«Nē, es taču nevarēšu saprasties ar suni,» reiz teicis Aleksejs Zaigai, kad abi Baltā spieķa dienā gājuši pa ielu un viņa ieminējusies par suni pavadoni. Tāpēc kinoloģe bijusi patīkami pārsteigta, vēlāk ieraugot Alekseja pieteikumu Neredzīgo biedrībai uz suni. Viņa jutusi, ka Teodoram šis būs īstais saimnieks. Par pavadoņa barību turpina maksāt pati Zaiga. «Suns ir ļoti dārgs prieks, un domāju, ka Aleksejs nepelna tik daudz, lai spētu par to samaksāt,» viņa saka. Viņa suņa apmācībai un uzturēšanai iztērējusi 8 tūkstošus latu, barībai vien - 2 tūkstoši. Tagad kinoloģe atradusi sponsorus ārzemēs, lai suņa saimniekam par barību pašam nav jāmaksā arī turpmāk.
No Juglas līdz Ķengaragam
Aleksejam darbadiena galā un laiks doties mājup uz Ķengaragu. Tā kā nezinu Juglas pusi, uz centru nolemjam braukt kopā ar tramvaju. Doma iet ārā Teodoram šķiet teicama, un viņš izrāda prieku, bet tiklīdz saimnieks sunim uzliek pavadiņu, četrkājis kļūst rāms, un viņa stāja pauž to, ka suns koncentrējies darbam. Ārā dzīvnieks mēģina parādīt, ka viņam vajadzīga «zaļā pietura», Aleksejs to pamana un palaiž pavadiņu garāku. Tiklīdz lieta darīta, pavadiņa atkal tiek nomainīta un četrkājis kļūst «svarīgs» un rāms. Uz takas satiekam satrauktu šuneli, kuram diena bijusi pavisam garlaicīga, un viņš, skaļi riedams, mēģina Teodoram klupt krāgā. Pavadonim tas viens pīpis, «sarunās» viņš neielaižas.
Teodors un Aleksejs iet ātri, abi zina ceļu. Laiku pa laikam vīrietis sunim dod komandas, un pie ceļu krustojumiem, kad draugs apstājas, uzslavē to. Pie luksofora, kur jau deg zaļā gaisma, eju droši pāri, bet mani pavadoņi paliek stāvam. Aleksejs skaidro, ka, pienākot pie luksofora, kurā jau deg zaļā gaisma, pāri neiet, gaida nākamo reizi, jo citādi nevar zināt, cik daudz laika palicis, līdz iedegsies dzeltenais. Abi turpina ceļu, līdz saklausa, ka paralēli ietvei sāk braukt automašīnas. Līdz 6. tramvajam tāls ceļš ejams, un Aleksejs uzticīgi seko savām «suņa acīm» un izjūtām. Brālis Teodors ieved Alekseju tramvajā un nosēst pie saimnieka kājām, galvu ieliekot klēpī. «Kāds uzticīgs suns!» novērtē apkārtējie.