Aija atceras, ka Valsts protokola vadītājas darbs bija milzīgs izaicinājums. Viņa pasmaida - ar šodienas prātu un pieredzi nez vai būtu uzņēmusies tik atbildīgus pienākumus, bet - «atmoda un Latvijas neatkarības atgūšana bija īpašs laiks mums visiem, kad bijām romantiski noskaņoti un no sirds gribējās, un bija drosme strādāt Latvijas labā».
Nevienam sirds nesāp
Aija Odiņa neslēpj - ilgus gadus nežēlīgi daudz strādājusi ārzemēs. Tagad viņa ar atvieglojumu izjūt pelnītas atpūtas gadus. Tas, protams, nosacīti, jo Aijas darba dienas joprojām ir tikpat piesātinātas kā agrāk, tikai tagad viņa savu laiku var saudzīgāk plānot savā labā. Aija Odiņa strādā par lektori augstskolās, iestādēs, par konsultanti, arī ārvalstu kompānijās, ir protokola un etiķetes eksperte. Izdotas Aijas Odiņas sešas grāmatas par protokola un etiķetes jautājumiem.
Aija joprojām pamana etiķetes kļūdas. Ja vēl cilvēku uzvedībā - kam negadās, bet, piemēram, neizskaidrojami, kāpēc dienā, kad Latvijā ierodas Polijas prezidents, Latvijas karogi jāizkar pie katras mājas, visos mikrorajonos, pie visām benzīna uzpildes stacijām? Tā nedara nekur pasaulē! Un, ja nu tomēr, tad, augstajam viesim cieņu parādot, pēc protokola mūsu karogam līdzās būtu jāizkar Polijas karogs! Nesaprotami arī, kāpēc karogs ikdienā karājas pie jebkuras mācību iestādes? Pareizi būtu to no rīta ar nelielu svinīgu ceremoniju pacelt un pēc mācību dienas beigām svinīgi nolaist.
Karogs ir tautas svētums, tad kāpēc karogi nereti ir pelēki, noplukuši un karājas gluži vai slotaskātā? Tiek nonivelēts mūsu valsts simbols, nav ievērots Protokols, karoga etiķete un nevienam par to nesāp sirds, norāda Aija Odiņa.
Raibas zeķes nederēs
Reizēm pat smalkajās aprindās novērojams zināšanu trūkums etiķetes jautājumos. Cilvēkiem būtu jāzina, piemēram, ka publiski nav pieņemams «kā Brežņeva laikā» bučoties, pasniedzot ziedus amatpersonām. Etiķete jāievēro ik uz soļa.
Tā, aicinot uz sabiedriski nozīmīgiem pasākumiem un pieņemšanām, ielūgumos parasti tiek norādīts apģērba veids, kādā jāierodas. Gluži nepiedodami to ignorēt un ierasties pieņemšanā pie prezidenta džinsos un džemperī vai prezidentes un karalienes pusdienās demonstratīvi ierasties raibās zeķēs, zābakos un ar mugursomu plecos. Šādas lietas nav pieļaujamas pat bohēmiskās vides pārstāvjiem. Situācija tomēr ejot uz labo pusi, jo tagad vismaz dažās skolās tiek mācīta etiķete, kas bērnam būtu jāapgūst no mazotnes.
Bijusī Latvijas vēstniece atceras, ka darba gaitu sākumā viņa daudz mācījās no savām kļūdām un ārzemju kolēģu pieredzes, zināšanas papildināja Zviedrijā, Somijā, Beļģijā un Apvienotajā Karalistē, arī Bakingemas pilī: «Kad 1992. gadā Latvijā gaidījām ierodamies Dānijas un Zviedrijas karaļpārus, mums nebija nekādu zināšanu par karalisko protokolu. Tāpēc tas bija nopietni jāstudē.»
Melnā krāsa sargā
Darbu un pienākumu Aijai joprojām ir daudz. Tostarp jāatlicina laiks arī mazbērniem: «Man ir dēls Jānis, viņam ir bērni Martiņa, Jānītis un Katrīna Elīza. Marta jau ir jaunkundze un dzīvo Anglijā, Jānītim ir pieci gadiņi, Katrīnai Elīzai - 11 mēneši. Vakari mums ir skaļi un jautri.» Aija atklāti novērtē sevi: «Saimniece neesmu neko laba, zaptes tik daudz nevāru kā agrāk. Dzīvojam privātmājā, un mums ir trīs rotveileri. Tā ir dēla iemīļota suņu šķirne. Dēla vaļasprieks ir veco automobiļu kolekcionēšana. Dzimtas mājas mums ir Vecpiebalgas novadā Dzērbenē. Tur labi jūtos, jo laukos ir tīrs, zaļš un pilns miera.»
Aija ir angļu filoloģe, pārzina latviešu, krievu, spāņu, čehu un nedaudz arī itāļu un vācu valodu. Pašlaik sākusi apgūt poļu valodu: «Cenšos izpētīt savas poļu dzimtas, kas ir sena, vēsturi. Jānītis apmeklē poļu skoliņu.»
Tikpat atklāti Aija Odiņa saka, ka skaistumkopšanas kabinetus un SPA viņa neapmeklē, jo nav tik daudz ienākumu, bet mājās ir pāris trenažieru. Arī saimniecības rūpes ļauj izkustināt kaulus. Uzzinu, ka Aija Odiņa izvairās valkāt kleitas, ka skapī viņai galvenokārt ir kostīmi, lielākoties melnā krāsā: «Ar melno krāsu jūtos droši, tā nav sēru krāsa. Melna krāsa sargā, ir smalka, un ar to nekad nevar kļūdīties.»
Kad bēdu tik daudz
Aija neslēpj, ka pārdzīvojusi arī sāpes un bēdas. 2008. gadā pēc trim insultiem mūžībā aizgāja viņas dzīvesbiedrs.
Aija pati pārcietusi divas onkoloģiskas operācijas un tagad arī to vairs neslēpj: «Pirms dažiem gadiem es būtu klusējusi par savu slimību, jo te nav pieņemts par to runāt. Mūsu sabiedrība šajā ziņā vēl ir slima - jo vājāks cilvēks, jo viņš tiek vairāk sists. Kad biju vēstniece Spānijā, Madridē, ar vēzi slimoja Spānijas ārlietu ministre. Tas visiem bija zināms. Par viņas slimību rakstīja avīzes, cilvēki viņu atbalstīja, sūtīja labas veselības vēlējumus, viņu apbrīnoja. Es savu slimību izjutu kā laiku, kad biju ievainojama. To nu esmu pārdzīvojusi.»
Katru dienu viņa sāk un beidz ar lūgšanu Dievam. «Svētdienās apmeklēju dievkalpojumu Sv. Trīsvienības baznīcā, un tas man dod spēku. Kad dvēsele asiņo, pēc dievkalpojuma var dodies uz mājām ar mierīgu sirdi. Baznīca dod spēku. Tagad zinu, ka izmisumā sieviete spēj sapurināties un iet tālāk paceltu galvu.»
Roberts