Eko ir ne tikai dižpārdokļu Rozes vārds, Fuko svārsts un Bodolīno autors, dzīva fenomenālu zināšanu krātuve, bet arī asprātīgu paradoksu meistars: uz kāda pastulba žurnālista jautājumu, kā viņš attiecas pret supermodeli Klaudiju Šīferi, Eko izdvesa tirādi: «Ja jūs mēģināt noskaidrot manas seksuālās prioritātes, tad es neatbildēšu uz šo jautājumu. Jo nedz jums, nedz grāmatas Par skaistumu lasītājiem nav jābāž deguns manā privātajā dzīvē. Izglītota cilvēka estētiskajai pieredzei nav nekāda sakara ar viņa seksuālo praksi un pat vēlmēm. Jo citādi mani nevarētu sajūsmināt absolūti erotiskā kailu vīriešu kompozīcija skulptūrā Laokons un viņa dēli - atvainojos, jo es esmu heteroseksuāls. Bet mani šī skulptūru grupa tiešām sajūsmina!»
Tagad Eko tekalē starp Boloņu un Parīzi, jo gatavo Luvras muzejam izstāžu un multimediālu projektu sēriju Sarakstu bezgalība, kas Luvrā startēs novembrī.
Un tomēr - nekad nesaki nekad! Jo Sarakstu bezgalība: no Homēra līdz Pinčonam - tā sauks Eko svaigo romānu (un tieši tā rietumu literatūrkritikā dēvē pasaulslavenā itāļu medievista/viduslaiku pētnieka, filosofa, kultūrkritiķa, prozaiķa dīvaino «statistisko diloģiju» - dāsni ilustrētos bilžu albumus - kultūreseju krājumus Skaistuma vēsture un Neglītuma vēsture), kas, jācer, tikai uz laiku noslēgs triloģiju par ļautiņiem piemītošo civilizācijas radīto kultūras tēlu klasifikācijas māniju, kuru rakstnieks sauc par «galvas reiboni no sarakstiem».
Patiesi, vai ik nedēļu visdažādākie informācijas avoti mūs pārsteidz ar «simts visu laiku labākajām filmām», labāko grāmatu topā, pasaules 50 izcilāko cilvēku listi utt. Eko uzskata, ka rietumu kultūrā tradicionāla un nezūdoša, neiznīdējama vērtība ir tieksme vākt, saglabāt, kolekcionēt: svēto saraksti, augu un dzīvnieku katalogi, mākslas darbu kolekcijas... Eko grāmatā sola pierādīt, ka šis fenomenālais «vācēju impulss» katrā laiksprīdī, katrā gadsimtā atkārtojas visdīvainākajās kombinācijās gan mūzikā, filosofijā un modē, gan literatūrā, uzvedības manierēs un mākslās. Mainās vien izpausmes formas - viduslaiku bibliotēku mūkus nomaina elektroniskās kataloģizētājprogrammas. Ekoprāt, tieši šī «katalogu poētika» spēj par laikmeta garu pateikt daudz vairāk nekā sausu faktu kopums, ko dēvē par hronoloģiski fiksēto vēsturi. Eko Eiropu sauc par enciklopēdistu kultūru un brīdina - ja tā izzudīs, iznīks zinātkāro cilvēku suga. Titulā minētais Homērs bija pirmais kataloģizētājs: saskaitīja visus kuģus, ar ko pārvietojās viņa epu nesaskaitāmo varoņu bars.
Umberto Eko jaunais darbs - tradicionāli daudz ilustrāciju ar maziem tēlainiem paskaidrojumiem/komentāriem - angliski lasošajā pasaulē iznāks 5.novembrī.