Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +3 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Sēt cerību sēklu bērnu sirdīs

Šovasar jau divpadsmito gadu Latvijā notiks nometne bērniem no trūcīgām ģimenēm ar zīmīgu nosaukumu - Cerība. Tabita Ašnevica, sieviete, kuras sirdī deg neizmērojama mīlestība pret bērniem, ir tās koordinatore.

Lai iepriecinātu bērnus, kopā sanāk gan pašmāju ļaudis, gan misionāri no Amerikas. Nometne notiek divās daļās, katrai no tām atvēlētas piecas dienas. Pirmajā pulcējas atvases no 6 līdz 12, bet otrajā no 13 līdz 18 gadiem. Sākotnēji to apmeklēja 57 bērni, bet nu skaits izaudzis līdz 180. Šogad, lai apmaksātu ēdināšanu, projekts ieguva finansējumu no labdarības programmas NATO Charity Bazaar, deviņus tūkstošus vērto čeku pasniedza aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis (ZZS). Daudz palīdz arī vietējie, taču lielāko atbalstu nodrošina tieši amerikāņi, pēc kuru iniciatīvas radusies nometne. Sākotnēji dalībnieki meklēti caur sociālajiem dienestiem, bet nu pasākuma labā slava tiek nodota no mutes mutē un gribētāju ir tik daudz, ka dažiem vietu trūkuma dēļ arī jāatsaka.

Labumu pilnas dienas

«Mums gribas, lai katrs, aizbraucot mājās, apzinās, ka viņš ir vērtība, viņš ir mīlēts, viņa dzīvei ir plāns un ka katra viņa izdarītā izvēle var novest pie dažādiem iznākumiem,» saka Tabita.

Organizatori pasākumam gatavojas visu gadu, vācot gan ziedojumus, gan citu nepieciešamo: «Pirmajā reizē, kad bērni izkāpa no autobusa, jautājām, kur ir viņu līdzpaņemtās mantas, bet lielai daļai tādu nebija. Tas ir saprotams, ja, piemēram, uz visu ģimeni ir viens šampūns, skaidrs, ka viņi to nevar iedot līdzi. Tāpēc tagad jau laikus vācam drēbes un higiēnas piederumus, ar kuriem viņus nodrošināt.» Koordinatore spriež, ka labumi, kurus jaunieši saņem, nav tikai materiāla rakstura: «Man šķiet, ka šiem bērniem ļoti bieži nav ar ko dzīvē lepoties. Piemēram, viņiem nav tik krutas drēbes kā klasesbiedriem, bet viņiem daudz nozīmē iespēja stāstīt, ka viņiem ir draugi Amerikā.»

Visi nometnes dalībnieki tur strādā brīvprātīgi, taču tas kvalitātei netraucējot: «Man bieži jautā, kā var dabūt cilvēkus, kas tik superīgi dara savu darbu bez maksas, tādus pat par maksu nevarot atrast. Taču tas vienkārši ir sirdsdarbs, citādi nevar. Jā, tu esi neizgulējies, noguris gan emocionāli, gan fiziski, bet tu redzi, kāda vērtība tā ir.»

Tabita spriež, ka visgrūtākā ir nometnes pēdējā diena: «Tad ir daudz asaru, jo tu esi pieķēries viņiem. Un saproti, ka ne visiem mājās ir labi apstākļi, var būt grūti ar iztikšanu. Aizsūti viņu mājās, bet nevari būt pārliecināts, ka viņš rīt būs paēdis. Taču es negribu teikt neko sliktu par vecākiem. Katrs vecāks mīl savu bērnu, kā viņš māk, dažreiz vienkārši dzīvē nav tik ļoti paveicies ar apstākļiem.»

Iemācīt sapņot un lepoties

Tabita roku rokā ar citiem cilvēkiem, palīdzot sameklēt darbu vai nopērkot pārtiku, ģimenēm palīdz cauru gadu, ne vien dažas dienas vasarā. Kādu laiku sieviete nostrādāja arī krīzes centrā: «Tur bija bērni, kas izņemti no ģimenēm. Tas bija emocionāli smags laiks man. Piemēram, mazs bērns raud un jautā, kad viņam pakaļ atnāks mamma. Un es nevarēju samelot, ka viss būs labi, tā arī teicu, ka nezinu, vai mamma atnāks pakaļ. Bieži sēdēju un raudāju kopā ar viņiem. Sapratu, ka vienā brīdi es vienkārši nocietināšos, tāpēc darbu atstāju.»

Viņai izveidojies ciešs kontakts ar cilvēkiem, tāpēc tie arī uzticas, kad sieviete jautā, vai var bērnus brīvdienās paņemt pie sevis uz Rīgu: «Bija tādi, kas nosodīja, ka es parādu labu dzīvi un tad aizvedu atpakaļ. Taču viņiem ir jāredz, ka var būt citādi, ka viņi nav nolemti. Piemēram, es aizvedu bērnus uz veikalu un ļāvu izvēlēties sev drēbes, bet viņi to nemācēja. Viņi nekad nav ēduši burgeru vai darījuši citas lietas. Es gribu ielikt domu, ka viņi drīkst sapņot un sapņi var kļūt realitāte.»

Jaunās sievietes galva vai mudž no idejām, kā tiem, kam vajadzība, sniegt ne vien materiālu, bet arī garīgu atbalstu: «Ģimenes, kurās ir daudz bērnu, apkārtējie mēdz nosodīt. Jā, varbūt kaut kas ir bijis nepārdomāts, taču nu ir tā, un ar to ir jālepojas. Bieži ģimenēm nav kopīgu bilžu, man ir sapnis sapucēt viņus, nofotografēt, lai viņi var turēt ģimenes bildi pie sienas, lepojoties ar sevi. Lai nav tikai tāda ielāpu likšana, bet domāšanas maiņa - viņi nav nolemti.»

Tabita spriež, ka diez vai reiz pienāks diena, kad šķitīs, ka viss padarīts un nu ir gana, bet katrs palīdzības žests var izmainīt kāda likteni.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli









Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?