Vai amatnieku darbs ir novērtēts, un cik reāli tas maksā? Vai sagaidāms, ka patērētāju pirktspēja mainīsies tā, ka nākotnē vairāk izvēlēsimies vietējo ražojumu, nevis lētāko - ievesto un rūpnieciski ražoto?
Prieka avots
Roku darbs atšķirībā no rūpnieciskās preces bieži vien ir kvalitatīvāks un ar augstāku pievienoto vērtību. Lietas, kas radītas ar rokām, ir personiskākas, un, aplūkojot tās, jūtama enerģija, kuru cilvēks ielicis, radot produktu, domā zīmola Wowowo autore Jūlija Volkinšteine.
Viņa ir modes aksesuāru autore - šuj bikšturus un kabatlakatiņus, bet ikdienā strādā par stilisti. J. Volkinšteine domā - roku darba priekšrocība ir tā, ka tas tomēr ir «īpašāks produkts un radīts mazākos apjomos» nekā masveida produkcija. «Tas liek šādas preces novērtēt labāk un pret tām izturēties rūpīgāk,» teic Jūlija.
Tomēr - vai ar to var nopelnīt dienišķo maizi? Aptaujātie amatnieki ir vienisprātis, ka, nosakot saražotās produkcijas cenu, esot vēlme par preci prasīt vairāk, bet galvenais uzstādījums ir, lai cilvēki pērk. Tāpēc viņi maksu par savu produktu neprasot tādu, kurā iekļautas visas izmaksas, piemēram, par materiālu (vilna, pērles, audums, pogas), darbu, elektrību, īri, bet cenu nosaka, vadoties pēc patērētāja pirktspējas. Un tā «oriģināliem - roku darbiem» neesot liela, ja salīdzina ar ieguldīto darbu.
Drīzāk sirdslieta, nevis peļņas avots - saka Diāna Šulce-Palma, kura veido rotas - ziedus no plastikas. «Protams, nopelnu, bet darbs pie vienas rotas ir darbietilpīgs un prasa pacietību, tāpēc, lai nopelnītu tik daudz, ka varētu izdzīvot no šī biznesa, nesanāk. Jābūt blakusienākumiem vai kādam cilvēkam, kas manu hobiju finansiāli atbalsta.»
Arī zeķu un cimdu adītājai Ingūnai savu adījumu pārdošana ir tikai piepelnīšanās. Viņa dienā var noadīt vienu cimdu pāri, kuru pārdod par 11 eiro (apmēram Ls 8), bet dzija maksājot ap 3 eiro (ap Ls 2). «Tā kā esmu jau pensijā, tad, protams, esmu ļoti apmierināta, ka varu nopelnīt kaut dažus eiro dienā. Rokdarbi nav mans peļņas avots, man tas vairāk ir prieka avots.»
«Ja izstrādājuma cenā ierēķinātu kaut elektrību, cilvēks produktu nevarētu nopirkt, jo tie tomēr ir «produkti», bez kuriem katrs var iztikt vai arī kurus var mēģināt izveidot pats,» domā Baibas bodes īpašniece Baiba Giptere un piebilst, ka, neskatoties uz zemo pirktspēju, ir cilvēki, kas roku darinājumu un amatnieku darbus novērtē un par tiem jūsmo, pat ja nevar atļauties nopirkt.
Tomēr cita rotaslietu tirgotāja Dienai atzīst, ka pārmetumus no pircējiem par to, ka ar rokām veidotās rotas ir dārgas, saņemot itin bieži. «Tamdēļ tirdziņos pati vairs nepiedalos un savu preci atdodu veikalam Paviljons. Protams, tur atdodu par lētāku cenu, bet tā nedzirdu pārmetumus un sliktus vārdus, ka gribu iedzīvoties uz citu rēķina,» viņa saka.
Nākotne eksportējot
«Ja skatāmies uz Latvijas pircēju, viņš nav spējīgs maksāt,» secinājusi D. Šulce-Palma un norāda, ka daudz lielāks tērētājs ir ārzemju pircējs. Tāpēc viņa pašas darinātās rotas mēdz pārdod arī interneta veikalā, kur pieprasījums precei ir labs.
Arī Latvijas Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas prezidents Guntis Strazds norāda, ka roku darba produktu daudz vairāk novērtē tieši ārzemnieki: «Pievienotā vērtība ir tiem amatniekiem, kuri strādā uz eksportu.»
«Tomēr, lai varētu eksportēt, ir nepieciešami lieli apjomi, tas viens,» uzsver G. Strazds un turpina, «otrs faktors - ja eksportējam, prece kļūst dārgāka, jo tās ir papildu izmaksas. Tomēr uz ārzemēm ir vieglāk tirgot, jo tur manāms lielāks pieprasījums pēc dabīgiem un kvalitatīviem produktiem. Ārzemēs vairāk novērtē to, ka amatnieka darbs ir tikai vienā eksemplārā. Vienalga, vai tā ir vilna, kokvilna, lins, ar roku adītas cepurītes, - visas šīs preces ārzemēs tiek novērtētas augstāk. Tomēr «iziet uz eksportu» ir grūti, tamdēļ jāsamierinās ar svētku tirdziņiem.» Jautāts, kāpēc ārzemēs pērk labāk, viņš atbild - mums Latvijā joprojām ir zema pirktspēja.
Tāpat G. Strazds norāda, ka apģērbi ir tie, kas parāda, vai krīze beigusies, ja tos sāk pirkt, tad krīze ir beigusies.
Liela popularitāte
Rokdarbnieču un roku darba meistaru popularitāte aizsākās krīzes laikā, novērojusi Kalnciema tirdziņa kūrētāja Una Meiberga.
Viņa stāsta - tas bija laiks, kad cilvēki sāka domāt, kā papildus nopelnīt, pārvērtēja vērtības un vairāk sāka domāt par zaļu dzīvesveidu un vides saudzēšanu. Viņasprāt, visi šie faktori noveda pie viena secinājuma: «es varu radīt pats vai pati».
«Tas ir veids, kā piepelnīties arī māmiņām, jo tā var mazliet pelnīt - gūt papildu ienākumus - un nepamest novārtā bērnu audzināšanu,» par rokdarbnieču popularitāti domā J. Volkinšteine un atzīst, ka pati bieži šuj naktīs, kad bērns nolikts gulēt un mājās ir miers: «Tā es varu veltīt laiku gan darbam, gan bērnam.»
Modes māksliniece Šeila gan atgādina, ka rokdarbnieces godā un modē ir ne tikai mūsdienās, tā bijis arī senāk. «Padomju laikos šuva un adīja visas, jo neko nevarēja nopirkt, bet gribējās labi izskatīties. Tiklīdz radās iespēja nopirkt importa preces, sievietes to izmantoja un pārstāja darināt pašas, jo bija nogurušas no rokdarbiem,» tā modes māksliniece skaidro rūpniecisko produktu popularitāti. Līdzīgi domā arī G. Strazds un norāda, ka ārzemēs salīdzinājumā ar Latviju «Ķīnas produktus jau ir atēdušies». Jautāts, vai rūpniecisko produkciju varētu «atēsties arī latvieši», viņš atbild, ka «latvietis joprojām vērtē cenu un to, cik ilgi šo produktu varēs lietot, - jo dārgāka manta, jo ilgāk cilvēks grib to lietot, tāpēc vērtē tās cenu». «Mums ir zema pirktspēja, ne velti esam viena no nabadzīgākajām valstīm,» piebilst arī U. Meiberga. Kalnciema tirdziņa kūrētāja arī novērojusi - rokdarbnieču popularitāte kļuvusi tik liela, ka tirgū ik pa laikam manāma kāda produkta pārprodukcija, piemēram, visas šuj bikses vai pērļo. «Es ieteiktu rokdarbniecēm vairāk domāt par oriģinalitāti,» viņa nosaka.