Premjers Valdis Dombrovskis nestostās, nenorij vārdiem galotnes, skaidri izsaka savas domas. Taču viņa publiskās uzstāšanās un atbildes uz jautājumiem ir sarežģītu terminu vai grūti uztveramu abstraktu domu pilnas. Kombinācijā ar emociju trūkumu tiek panākts auditoriju iemidzinošs efekts. It kā jau cilvēki klausās, taču diezin vai domā līdzi teiktajam.
Padomju laikos šāds valdības vadītājs labi iederētos. Garu runāšanu, neko nepasakot, joprojām sekmīgi demonstrē gan okupācijas laikos, gan tagad pie varas esošie toreizējās komunistiskās partijas vai komjaunatnes biedri. Taču Dombrovska kungs ir smagu krīzi piedzīvojušās Latvijas Ministru prezidents, un viņam pieklātos runāt skaidru valodu ar neatkarīgās valsts daudz cietušajiem iedzīvotājiem. Jo īpaši ar to sabiedrības daļu, kam dažādu ekonomikas un finanšu rādītāju koncentrēts virknējums maz ko izsaka.
Tā, piemēram, premjera uzruna Pensionāru federācijas kongresā, ja tai nolietu lieko ūdeni, skanētu šādi: lūdzu, lūdzu, piedodiet, ka pirms pašvaldību vēlēšanām bezkaunīgi melojām, bet pēc tam netaisnīgi atņēmām jums daļu pensijas; ar kaunu atzīstu, ka valdībai nav ne jausmas, kā strauji vairot darba vietas un apturēt tautiešu aizbraukšanu; vienīgais, kur valdība redz viegli iegūstamu naudu, ir jūsu pensijas; protams, par 20% tās nesamazinās, bet vismaz piemaksu griešana būs; sāksim par to runāt atklāti un tūlīt.