gadā rakstīja britu diplomāts Roberts Molsvorts grāmatā Ziņojums par Dāniju, kāda tā bija 1692. gadā (An account of Denmark as it was in the year 1692). Grāmata Lielbritānijā anonīmi tika izdota 1694. gadā, kļuva par bestselleru tā laika Eiropā - pirmajā gadā piedzīvoja četrus izdevumus angliski un vienu franču valodā. Dānijā sākotnēji tā tika aizliegta, un tulkojums dāņu valodā dienasgaismu piedzīvoja tikai... 1977. gadā.
Interesanta lasāmviela, kas ne vienam vien ārzemniekam, kurš ilgāku laiku tuvplānā vērojis Dāniju, liek pārsteigumā izsaukties, ka gadsimti nav daudz ko mainījuši. Saskaņā ar sabiedriskās domas aptaujām dāņi joprojām ir laimīgākie cilvēki pasaulē un apmierinātākie ar savu darbu ES saimē. Lai arī šeit ir viens no lielākajiem nodokļu slogiem un dzīves dārdzība sit augstu vilni. Pasaules mērogā būdami maza tauta, dāņi, līdzīgi kā latvieši, ļoti saasināti un ieinteresēti seko līdzi savam tēlam un savējo gaitām pasaulē. Tādēļ nav brīnums, ka ārvalstu diplomāta skats no malas savulaik izraisījis satraukumu līdz pat juridisku sankciju pieprasīšanai no Dānijas vēstnieka Londonā puses. No tā čiks vien iznācis, un bijušais britu vēstnieks Dānijā R. Molsvorts turpinājis savu karjeru britu parlamentā.
No britu kultūras viedokļa raudzīdamies uz Dāniju un salīdzinot to ar savas tautas pieredzi, R. Molsvorts brīžiem to vērtē gana augstprātīgi un aizspriedumaini, lai gan netrūkst arī atzinīgu vārdu. «Senā brīvības mīlestība, liekas, ir izmirusi ziemeļos, un tās vietā stājušās trulas pakļaušanās ērtības. Nožēlojamai dzīvei, kas lēni un smagnēji rit, piemīt melanholisks vieglums,» novērojis diplomāts un secina, ka neesot redzējis nevienu valsti, kurā cilvēku prāta vēriens būtu tik vienveidīgs. «Jūs neredzēsiet nekādas ārkārtējas īpašības, izcilību kādās zinātnēs vai amatos. Jūs neredzat entuziastus, trakos, muļķus vai fantastus, taču starp viņiem valda zināma vienlīdzīga saprašana - ikviens turas uz iemītās saprāta takas, kura šajā valstī nav nedz godīgākā, nedz negodīgākā, nenovirzoties ne pa labi, ne pa kreisi,» dāņus raksturo R. Molsvorts un slavinoši piebilst, ka caurmēra ļaudis pārsvarā raksta un lasa, šeit valda liela vienotība ticībā, nav šķelšanās un strīdu par reliģiju.
Dāņu tā laika likumi izpelnījušies uzslavu - «taisnīguma, īsuma un skaidrības ziņā» tie pārspējot visus citus tā laika likumus pasaulē, un «labi likumi ļauj viņiem pārciest citas grūtības ar lielāku vieglumu un pacietību». Samērā nicīgi izteicies par dāņu ēdienu un dzeršanas kāri, diplomāts slavē jau tolaik mājīgos, labi uzturētos un pārdomātos mājokļus, ar ko dāņi un viņu dizains īpaši plaši pazīstami pasaulē kopš XX gadsimta vidus. Labi vārdi veltīti arī dāņu tolaik, iespējams, tīri nejaušajām rūpēm par vidi, kurināmā vajadzībām atšķirībā no britiem izmantojot nevis ogles, bet dižskābarža koksni. Tas ļauj izvairīties no plaušu slimībām un klepus, kas ziemas vidū traucētu dievkalpojuma baudīšanu, kā tas būtu Londonā. Rūpes par vidi un veselīgu dzīvesveidu dāņu - riteņbraucēju nācijas - darba kārtībā augstā vietā ir arī trīs gadsimtus vēlāk.
Senajā lasāmvielā atrodot ne vienu vien tiešām precīzu un mūsdienām atbilstošu Dānijas sabiedrības raksturojumu, latviskā salīdzināšanas kāre vedina pie latviešus līdzīgi - ar zināmu skatu no malas - raksturojoša darba, tiesa gan, ar gadsimta nobīdi, - Garlība Merķeļa Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās. Sarakstīta 1796. gadā vāciski, latviešu valodā grāmatā iznākusi 1905. gadā.
Gana neglaimojošs no šī stāsta lapām veras pretī muižniecības apspiestā latvieša portrets, Merķeļa vārdiem runājot, no tā brīža cilvēces kapa Vidzemes. Vienlaikus gana daudz žēlastības G. Merķelis veltījis latviešiem, kuru raksturu un pasaules uzskatu kaldinājusi ilgstoša nebrīve. Taču G. Merķelim pieder arī šie viedie vārdi, par kuriem būtu vērts aizdomāties: «Tātad pa vienam uzlabojumu mērķi - zemnieku izglītība, labklājība un brīvība - nav sasniedzami. Brīvību pareizi izlietot māca tikai izglītība (es ar to nedomāju lasīšanu un rakstīšanu, bet gan pašapziņu, darba mīlestību un tikumību), un tā rodas vienīgi no labklājības, kas atkal savukārt iespējama tikai ar brīvību un izglītību. Tieksme pēc labklājības nekad nevar kļūt par kādas tautas raksturīgo pazīmi, ja izglītība tai nepaver baudas, kuru dēļ ir vērts censties, un ja brīvība šiem centieniem nenodrošina labus panākumus. Tāpēc velti pūlas tas, kas šos mērķus grib sasniegt pa vienam. Jātuvojas tiem visiem reizē vai arī no visiem jāatsakās. Vismaz daudz vairāk laika un pūļu prasītu uz kādu laiku ļoti nepilnīgā kārtā sasniegt vienu no tiem nekā visus trīs reizē.»