Diemžēl daudziem Latvijā šķiet, ka mežs ir kā avots, no kura tikai smelt un smelt. Lai gan skolā esam mācījušies, ka koksne ir atjaunojamais dabas resurss, meža atjaunošanās ir ilgāka par cilvēka mūžu. Lai iztēlotos, pēc cik ilga laika šobrīd nocirsta meža vietā būs izaudzis jauns, aizdomāsimies, ka pašreiz cērtamās priedes un egles stādītas ap 1905.gada revolūciju un vēl senāk.
Pērnā gada beigās Zemkopības ministrija paslepen panāca ciršanas tāmes palielinājumu valsts mežos šim un nākamajam gadam, nedodot iespēju izteikties mežzinātniekiem un biologiem. Citādi tauta uzzinātu gan to, ka, šādā tempā turpinot, drīzā nākotnē pietrūks pieaugušu mežu, ko cirst, gan arī to, ka no sankcijām par dabas vērtību iznīcināšanu mūsu valstij neizbēgt. Jau tagad Latvijā tiek cirsti meža biotopi, kurus Latvijas valsts apņēmās sargāt, iestājoties Eiropas Savienībā.
Pēc lēmuma pieņemšanas par tāmes palielināšanu tika uzsvērts, ka tā attieksies tikai uz diviem gadiem. Tas, ka tam nevar ticēt, bija skaidrs jau uzreiz. Tādēļ nebija pārsteigums, ka vasarā Kokrūpniecības federācija nāca ar ideju nepārdomāti palielināto tāmi saglabāt arī turpmāk. Vienlaikus Meža īpašnieku apvienība aicina «samazināt administratīvos šķēršļus» mežizstrādei, Latvijas valsts meži plāno cirsmu koncentrēšanu, kas atgādina padomju laika neveiksmīgo eksperimentu - blokcirtes.
Dodoties sēņot, aicinu ņemt līdzi ne tikai grozu, bet arī fotokameru. Nākamajām paaudzēm būs interesanti paskatīties, kādi meži reiz bija Latvijā.