Tā savulaik izgāzās Ainārs Šlesers ar neveiklo izteicienu par skaistuma izcelsmi, padarot nenopietnu arī jebko, kas nu viņam tobrīd varēja būt tiešām konstruktīvs sakāms. Un tā vien šķiet, ka mācījies pašreizējais Rīgas vicemērs no tā nav neko: kalambūru ražošana turpinās.
Nekā citādi kā par kalambūru uzskatāms viņa apgalvojums, ka «nekustamais īpašums ir viena no labākajām eksporta precēm». Šādu spilgtu, bet diemžēl nesakarīgu ideju Šlesers izsaka intervijā krievvalodīgajam laikrakstam Bizness & Baltija (B&B). Un atruna, ka «jūs jau saprotat, ko es ar to domāju», šoreiz nederēs gan. Ja atbildīgs politiķis nopietnam laikrakstam starp citām lietām entuziastiski stāsta, kā glābt valsti, tad kategoriju jaukšana, manuprāt, nav pieļaujama. Nekustamais īpašums pēc definīcijas nevar būt eksportējams. To var izmantot investīciju piesaistei, ar tā palīdzību var mēģināt risināt nodarbinātības problēmu, sildīt ekonomiku un vēl daudz ko, bet ne eksportēt. Ja cilvēks nesaprot, ko sevī ietver noteiktas ekonomikas sfēras, kā gan viņš var tikt uzskatīts par uzklausīšanas vērtu ekonomikas un politikas ekspertu? Tādā gadījumā jau arī zaudējumus var nosaukt par peļņu.
Šķiet, ka šādas paradoksālas retorikas līdzekļus Šlesera kungs ir mēģinājis realizēt dzīvē arī viņa iepriekš vadītās Satiksmes ministrijas kapitālsabiedrībās. Tā, revidējot Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) darbību, Valts kontrole (VK) ir atklājusi, ka «LVRTC pamatdarbības ieņēmumi 2008.-2009.gadā nesedz tā darbības izmaksas». Varētu teikt: kam tad mūsdienās viegli? Tomēr VK secina, ka «rentabilitāti ietekmēja arī nepietiekama izdevumu kontrole un nepamatotu izdevumu veikšana». Proti, pašreizējos it kā taupības apstākļos Šlesera kunga savulaik pārraudzītajā uzņēmumā darbinieki ir prēmēti trekni un necaurskatāmi, iestādes vadītājam nomāta automašīna par teju 800 latiem mēnesī, kamēr dīkā stāvējis 11 mašīnu liels uzņēmuma autoparks, darbiniekiem finansēta atpūta Portugālē, Spānijā, Kiprā, Turcijā, Slovākijā utt.
VK arī konstatējusi valsts interešu neievērošanu saistībā ar virszemes ciparu televīzijas apraides ieviešanu un elektroniskā paraksta pārņemšanu no Latvijas pasta LVRTC ziņā, kas eventuāli varētu izraisīt vēl vairāku miljonu latu zaudējumus. Vai varbūt savdabīgas retorikas iznākumā tos varētu nosaukt par investīcijām vai ko citu? Atbilde ir valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas īsajā teikumā Dienai, komentējot Šlesera pārraudzītā uzņēmuma sasniegumus: «Ir ko sūtīt uz prokuratūru.»
Vēl Ainārs Šlesers intervijā B&B nievīgi izsakās par premjeru Valdi Dombrovski: viņš neesot nekādi (!) saistīts ar biznesu un nesaprotot, kā tiek pelnīta nauda. Kā gan valsts vadītājs kaut teorētiski varētu būt nesaistīts ar biznesu? Man tas nav saprotams. Dombrovska darbībai Ministru kabinetā ir vistiešākais sakars ar katru Latvijas uzņēmēju un investoru, un tieši to viņam pastāvīgi cenšas atgādināt, piemēram, Darba devēju konfederācija un arodbiedrības. Tāpat absurds ir mēģinājums Dombrovski pielīdzināt kariķētajai jaunkundzei no bankas reklāmas, kas uzskata, ka nauda aug puķupodā. Jā, es piekrītu Latvijas pašreizējās nodokļu politikas kritiķiem, un Dombrovskis tai visā ir līdzvainīgs, tomēr esmu pārliecināts, ka tam ir visai maz sakara ar viņa sapratni par ekonomiskajām attiecībām. Ar politiku un tās dažādajām strāvām tam gan ir sakars, un mēs varētu kritizēt premjeru un ministrus par ļaušanos vienām no tām, ignorējot citas. Bet tad nu, lūdzu, politiskās konkurences censoņi, runājiet par politiku, nevis vienkārši apsaukājieties!
Nu jau komiska sāk kļūt arī Aināra Šlesera trīšanās ap iekāroto Ministru prezidenta portfeli. Nu, bet tik ļoti gribas, ka gluži vai Dombrovskim no rokām laukā jārauj. Un kāds gan mums varētu tikt labums no brīnumlīdzekļa - vārdā Šlesers? Tas, ka viņš krēslā trīsies kaut piecreiz sparīgāk par Dombrovski, mani par eventuālo nacionālo ieguvumu nepārliecina. Vienīgais konstruktīvais priekšlikums, ko viņš izsaka, ir jau pieminētā krievu, kazahu un uzbeku bagātnieku piesaiste pret zināmu ieguldījumu Latvijas nekustamajā īpašumā, dodot tiem uzturēšanās atļauju un brīvu pārvietošanos Šengenas zonā. Lai gan doma nav zemē metama, tas, kā saka, ir koks ar diviem galiem, un šāda varbūtība ir apsverama rūpīgi. Kaut vai tāpēc, ka pie tikko plīsušā Latvijas nekustamo īpašumu burbuļa līdzvainīgi bija arī nu jau atkal iekārotie krievu pircēji. Pamatīgi smags «otrs gals» ir arī it kā Šlesera un Nila Ušakova atmaidzinātajai Krievijas interesei par Latvijas ostām un tranzītu. Vai tik arī šai gadījumā nebūs jālieto kāds kalambūrs, lai visu izskaidrotu pozitīvi? Piemēram, krievisko loģiku - «ja sit, tad mīl».