Latvijas augstskolas, kas sniedz medicīnisko izglītību, to visu piedāvā labā kvalitātē, atzīst Dienas aptaujātie eksperti. No studenta šīs jomas izvēle savukārt prasa izturību, augstu motivāciju, lielu iniciatīvu un patstāvīgo darbu, un, protams, vēlmi palīdzēt cilvēkiem. «Jurists desmit gadu pēc studiju sākšanas jau būs paspējis sasniegt augstākas profesionālās virsotnes nekā mediķis. Bet samaksa par šo ceļu ārstam ir cilvēku cieņa un pateicība. Tas ir skaistākais, kas šajā darbā var būt,» saka Latvijas Ārstu biedrības viceprezidents Māris Pļaviņš.
Jaunie grib stabilitāti
Jaunie mediķi no augstskolām iznāk ar labiem profesijas pamatiem, it īpaši teorētisko zināšanu griezumā, vērtē medicīnas profesionāļi, kuri gan lielā daļā gadījumu ir arī jauno speciālistu pasniedzēji un viņu rezidentūras vadītāji - tāda ir medicīnas izglītības specifika, kur liela daļa studiju notiek reālā darba vidē. «Enerģiski, vairākums arī čakli un savā specialitātē strādāt griboši,» jaunos raksturo Dace Baltiņa, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Izglītības un zinātnes departamenta Izglītības daļas vadītāja. «Daudz patstāvīgāki un mērķtiecīgāki nekā agrāk,» norāda Valdis Pīrāgs, P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas vadītājs. Lielas iespējas ir tiem, kas prot angļu valodu, strādā ar datoru un orientējas zinātniskajā literatūrā. Rezidentu mīnuss tomēr esot nepietiekama vēlēšanās strādāt daudz un intensīvi, turklāt praktiskajās zināšanās mūsu jaunie mediķi atpaliekot no Rietumu universitāšu beidzējiem. Arī attieksme pret profesiju ir dažāda. «Vairākās specialitātēs, piemēram, ginekoloģijā, plastiskajā ķirurģijā, studenti nāk ar domu, ka medicīna ir bizness,» stāsta V.Pīrāgs.
Jaunie speciālisti kopumā izprot nozares realitāti, taču jaušama vēlme pēc studijām nonākt sakārtotā sistēmā ar attīstības perspektīvām. Ja stabilitātes šeit nebūs, jaunieši varētu meklēt alternatīvas citviet, uzsver pieredzējušie mediķi. Pēc D.Baltiņas teiktā, atšķirībā no nesenas pagātnes rezidentos tagad brīžiem jūtams apmulsums, neskaidrība par nākotni, vai dabūs darbu un kur.
Labi sagatavoti Latvijā tiek arī jaunie farmaceiti. Piemēram, savās zināšanās par ārstniecības augiem viņi ir galvas tiesu pārāki par ārvalstu kolēģiem, stāsta Latvijas Farmaceitu biedrības prezidents Aigars Eniņš, piebilstot, ka daudz kas tomēr atkarīgs no pašu centības. Viņaprāt, jaunieši kļuvuši daudz skeptiskāki pret atbildības pilno darbu aptiekās un vēlas ko plašāku, lai gan lielākā daļa pēc studijām tajās strādā. Naudīgāko virzienu - darbu farmācijas kompānijās - gan vairs neizvēlas tik masveidīgi kā agrāk. «Strādājot tajās, daudzi farmaceiti profesionāli zaudē, jo darbojas pamatā tikai ar dažiem preparātiem,» saka A.Eniņš.
Savukārt a/s Grindeks Zāļu reģistrācijas departamenta vadītāja vietniece Iveta Dance norāda, ka farmācijas studijās trūkst daudzpusības - jaunieši galvenokārt tiek gatavoti darbam aptiekās, taču zāļu ražotājiem vajadzīgi farmaceiti ar citu specializāciju. Plašākas iespējas lauztu stereotipu par aptieku kā vienīgo farmaceita darbavietu.
Divas pieejas
Latvijā iegūt augstāko medicīnisko un farmaceita izglītību var Rīgas Stradiņa universitātē un Latvijas Universitātē (Daugavpils Universitātē pieejama studiju programma fizioterapijā). RSU un LU šai jomā ir raiba un savstarpēji savijusies vēsture, taču rezultātu profesionāļi vērtē vienādi. «Gaidām abu universitāšu studentus, nešķirojam,» saka Indulis Vanags, Stradiņa slimnīcas Anestezioloģijas un reanimatoloģijas klīnikas vadītājs. Arī M.Pļaviņš norāda, ka kvalitātes atšķirības ir indivīdu līmenī, turklāt «arī mums kā ārstiem ir pienākums slīpēt jaunos dārgakmeņus rezidentūrā». Drīzāk jāvērtē iespējas augstskolās un tas, kā tiek kontrolēta prasību izpilde, uzskata D.Baltiņa no Austrumu slimnīcas, jo medicīnas studiju procesu nevar atstāt pašplūsmā. Pēc viņas un arī citu ekspertu domām, stingrākas prasības (arī uzņemšanā) un zināšanu un apmeklējuma kontrole ir RSU. V.Pīrāgs no Stradiņa slimnīcas norāda, ka RSU ir konservatīvāka, savukārt LU - demokrātiskāka. Iespējams, šī iezīme saistās arī ar komentāros pausto pasniedzēju vērtējumu - RSU ir vairāk vecā kaluma mācībspēku, kam dažkārt var pārmest iesīkstēšanu.
Eksperti augstskolām iesaka nepārspīlēt ar priekšmetiem, kas tieši nesaistās ar medicīnu, un vairāk mācīt deontoloģiju, komunikāciju (arī kā pasniegt sliktas ziņas un risināt konfliktus) un ekonomiskos aspektus. «Katram ierindas ārstam jāsaprot, kā veidojas veselības aprūpes budžets un kur tas paliek,» saka D.Baltiņa. Arī V.Pīrāgs norāda, ka studiju programmas ir ļoti plašas un saskaldītas, ar daudziem eksāmeniem un studentu pārslodzi. Pārāk maz vērības tiek reālu klīnisku gadījumu analīzei. Stradiņa slimnīcas rezidente Ieva Lase atzīst, ka savukārt rezidentūrā klīnikās prasās vairāk teorijas - lekciju, diskusiju, semināru. «Jāliek uzsvars uz manipulāciju apguvi un regulārām dežūrām, pārrunājot katru gadījumu,» viņa saka.
Arī farmācijas speciālisti vienlīdz labi tiek sagatavoti gan RSU, gan LU (šeit - ar lielāku akcentu uz teoriju), vērtē A.Eniņš. Viņaprāt, augstskolām gan būtu jādod vairāk zināšanu uzņēmējdarbībā, kas būtiskas aptieku vadītājiem. a/s Grindeks pārstāve I.Dance savukārt norāda uz augstskolu nepietiekamo materiālo bāzi praktisko darbu veikšanai un sadarbības trūkumu ar farmācijas uzņēmumiem.