Viens no ikgadējās Žurkas vērtēšanas kritērijiem ir vienkāršs - vai tas, ko uz skatuves dara aktieri, ir asprātīgi, vai arī skatītājam, kautrējoties par muļķīgiem jokiem, jānolaiž acis. Šoreiz otrais variants nav jāpiedzīvo. Te lielākie nopelni režisoram Valteram Sīlim, žurnālistam Jānim Domburam, aktierim Mārtiņam Eglienam un improvizatoram Jānim Skutelim, kuri radījuši spraigu parodiju par balvu pasniegšanas ceremonijām. Pie balvām jeb pavilkšanas uz zoba tiek mediju uzmanības lokā bijušie - sākot no Nila Ušakova kaķa un Valda Zatlera blondīnēm līdz kultūras ministrei Bremzei. Asprātīgās etīdēs izdevies ietvert airBaltic afēru un ironizēt par nebeidzamajiem tiesu procesiem. Viskonsekventāk pēdējā laika notikumus politikā iemieso Vladimira Lindermana (Ivars Kļavinskis) un Raivja Dzintara (Ainārs Ančevskis) duets. Žurkas veidotāji nebaidās no melniem jokiem, ironizējot arī par bankās naudu zaudējušo Raimondu Paulu. Tiesa, ne visos gadījumos radošā komanda bijusi paškritiska. Kā no citas izrādes ienākusi ir Dita Lūriņa ar savu dziesmu izrādes sākumā, ja airBaltic Fliki futbolisti izskaidro afēras pamatus, tad viņiem sekojusī pantonīma rada liekus jautājumus. Nepilnības piemirstas izrādes noslēgumā, kad aktieri vārda tiešākajā nozīmē dodas zālē un samīļo skatītājus. 5 5 5 5 5
Žurka 2012, ko iestudējis Valters Sīlis, jūtami atšķiras no iepriekšējo gadu versijām. Joki kļuvuši asāki, principiālāki, vairs nenotiek koķetēšana ar politiķiem, tieši otrādi - viņu kļūdas, ārišķība un augstprātība krietni izspilgtināti, attēloti griezīgā un smieklīgā groteskā, dažbrīd sasniedzot laba absurda teātra līmeni. Man artistiskuma un asredzības ziņā vislielāko gandarījumu sagādāja tādi numuri kā bezgalības dimensiju sasniegusī 13. janvāra grautiņa dalībnieku tiesa, vairākkārtējā zvēresta nodošanas ceremonija jaunajā Saeimā, Dzintara un Lindermana ideoloģiskā divkauja, parodija par publisko apsveicēju nebeidzamajiem runas plūdiem. Dažas ainas savukārt kļuva nesaprotamas tieši tāpēc, ka tās pārlieku rūpīgi tika skaidrotas, nevis izspēlētas (Flika afēra); dažkārt labs joks vai paņēmiens tika ekspluatēts tik daudz, ka jau apnika (Lindermans un Dzintars). Jānis Skutelis kā programmas vadītājs bija pietiekami atraktīvs, taču neticu, ka Nacionālajā teātrī šim pienākumam nevar atrast pašu spēkus. Toties krietni pieticīgāka bija parodisko dziesmu un deju daļa, kurā agrākajos gados krāšņi uzplauka Nacionālā teātra trupas improvizācijas prasme un asprātība.
5 5 5 5 5
Patīkami pārsteidz, ka nacionālajam daudzsēriju grāvējam izdevies iegūt jaunu elpu, jo šķita jau, ka bez Svetlanas Bless titullomā tas diez vai būs iespējams. Valters Sīlis ar savu komandu jau Visos manos prezidentos apliecināja spēju saskatīt un elegantā melnā humora stilistikā uz skatuves parādīt Latvijas politisko procesu absurditāti. Arī jaunajā Žurkā dažas ainas ir spoži absurda estētikas paraugdemonstrējumi - smieklīgi un tomēr biedējoši, jo precīzi Latvijas realitātē balstīti (izskatās, politiskā konsultanta Dombura piesaistīšana nebūs bijis tikai PR triks). Piemēram, futbola spēle Fliki pret Flikiem un nebeidzamā 13. janvāra grautiņu tiesas prāva ar draisko Ivara Pugas prokuroru un Ģirta Jakovļeva sagurušo vienīgo apsūdzēto centrā. Asprātīgs un laikmetīgs atradums ir baltais un melnais klauns - Dzintars un Lindermans - artistiskā Aināra Ančevska un Ivara Kļavinska izpildījumā. Nemainīgi labs konferansjē ir Jānis Skutelis. Toties ne viscaur veiksmīgas ir par Žurkas žanra klasiku kļuvušās muzikālās parodijas, un Saulītes cirka uzvedums dažbrīd pat bīstami balansē uz bezgaumības robežas. Publika gan smejas atturīgāk nekā citus gadus. Iespējams tāpēc, ka joki rafinētāki.