No rīta uz zemesceļa var redzēt riepu atstātās pēdas. Sevišķi līkumos, kurus mēģināts izbraukt, nesamazinot ātrumu un nebaidoties no sānslīdes. Bet melnās švīkas uz asfalta starp veikalu un autobusa pieturu liecina - tur bremzējot izmēģināts apgriezt braucamo par 180 grādiem. Izskatās, šoreiz tas izdevies.
Apdegušais ozols ceļa malā gan atgādina, ka tamlīdzīgi kaskadieru cienīgi triki ne vienmēr izdodas. Ja nemaldos, tas bija pavecs folksvāgens, kas ietriecās ozolā un aizdegās. Tā gan bija vienīgā reize, kad izdevās redzēt, kādas tad izskatās mašīnas, kas naktīs nikni rūc tālumā. Parasti sekas tiek likvidētas, kamēr vēl tumšs. Dienai sākoties, par notikušo liecina vienīgi nolauztas ceļa zīmes un nomīdīta zāle grāvmalās, kur mētājas šādas tādas no salona izkritušas mantas, kāds dzelzs gabals vai plastmasas šķēpeles. Bet sasistās automašīnas parasti tiek aizvilktas līdz lūžņu kaudzēm aiz šķūņiem vai kūtīm, kur jau rūsē par pajām savulaik privatizētie traktori, to agregāti, vecu žiguļu virsbūves un cita aizgājušo laiku godība.
Nē, tie nav pusaudži, kas nikni triec mašīnas pa lauku ceļiem. Tie ir pilngadīgi - tātad it kā pieauguši cilvēki. Dažam divdesmit, dažam drusku vairāk vai mazāk. Ne viens vien no viņiem kādu laiku strādājis Lielbritānijā vai Īrijā, līdz krīze piespiedusi atgriezties. Tagad viņi tērē tur nopelnīto naudu. Precīzāk - to, kas palicis pāri. Un arī mašīnas, kurām agri vai vēlu lemts rūsēt aiz šķūņiem un kūtīm, ir daļa no šīs naudas.
Puišiem šeit laukos nav ko darīt. Tāpēc pašlaik gandrīz visi viņi ir bez darba. Un nemaz necenšas to meklēt. Jo kopējs viedoklis, ka Latvijā neatmaksājas strādāt. Vienīgi ar mežu vēl varot nopelnīt, bet tādu īstu mežu mūsu pusē vairs nav. Visi, kas bija zāģējami, pa šiem gadiem izzāģēti. Palikuši tikai krūmi. Tāpēc arī neatmaksājas... Neatmaksājas ne zemi kopt, ne labību vai lopus audzēt. Jo tas, ko šeit iespējams nopelnīt, salīdzinot ar to, ko maksā citur pasaulē, esot tikai nožēlojami graši. Smiekla nauda.
Tā ir dīvaina filozofija, kas nebeidz pārsteigt visus šos gandrīz divdesmit gadus, kopš dzīvoju laukos. Atceros, vēl deviņdesmitajos, kad audzēju aitas, mēģinājumi atrast kādu, kas pielabotu aplokus, parasti beidzās neveiksmīgi. Un, kaut arī nauda, ko biju gatavs maksāt, tiem laikiem nebija nekāda mazā, potenciālie strādnieki parasti lepni atbildēja, ka neiešot taču tādas smiekla naudas dēļ vergot.
Tā vietā viņi daudz labprātāk grozījās netālu no veikala, kavēdami laiku ar spirtu, kam virsū uzdzēra alu. Un tikai vēlāk sapratu - tā nav nekāda filozofija, bet padomju laiku attieksme, kas sakņojas visparastākajā slinkumā. Kolhozs bija likvidēts, bet attieksme saglabājusies.
Tagad izrādās - ne tikai saglabājusies... Šo attieksmi pārmantojušas nākamās paaudzes. Par to liecina ne tikai automašīnu rūkoņa naktīs, mēģinot noķert labākus laikus, kad atkal varēs braukt uz ārzemēm. Par to liecina arī fakts, ka ar algotu pagaidu sabiedrisko darbu pagasts var nodrošināt visus gribētājus. Par 100 latiem mēnesī pašlaik gatavi strādāt tikai 13 cilvēki, lai gan Skultē ir vairāk par 2000 iedzīvotājiem un bezdarbnieku ne mazāk kā citur Latvijā. Tātad nekas nav mainījies - neies taču par tādu smiekla naudu vergot. Gan tāpat kaut kā nebūt iztiks.