Viņš mēģinājis ar mantračiem runāties, taču nepazīstamie neesot bijuši sevišķi laipni. «Tagad saprotu, ka uzreiz vajadzēja izsaukt policiju, taču sabijos, viņu bija daudz, iespējams, bruņoti,» atzīstas Ēriks. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) Latgales nodaļas vadītāja Ināra Juškāne sola šos faktus pārbaudīt, taču viņa ir pārliecināta, ka ar mantraču sērgu var cīnīties tikai ar sabiedrības atbalstu. Kaut arī Latvijas likumdošana pret kultūrvēsturisko pieminekļu postītājiem ir tapusi bargāka, tomēr senkapu postītāji kļuvuši arvien drošāki un pat nebaidās ievietot savas fotogrāfijas internetā.
Jāpieķer nozieguma vietā
«Inspekcija neizvirza sev mērķi sodīt par katru cenu, ir jāvērtē attieksme, kāda ir nodarītāja atbildības sajūta, kā viņš pats to saprot, vai nožēlo, vai apzinās savu rīcību. Bet tur, kur ir klaji likumdošanas pārkāpumi, kur ir zināms, ka tā rīkoties nedrīkstēja, sods ir neizbēgams,» uzsver I. Juškāne. Tomēr, kaut arī sodi mantračiem ir palielināti, lai šos cilvēkus varētu sodīt, viņi ir jāpieķer nozieguma vietā, un te inspektoru spēki ir par vājiem, jo katrā reģionā to ir tikai četri. Viens no pozitīvajiem piemēriem bijis Ilūkstes pusē, kur iedzīvotāji uzreiz ziņojuši policijai par svešinieku grupu ar metāla detektoriem. «Ja iedzīvotāji un pašvaldības neiesaistīsies, lai apkarotu mantraču darbības, ja īpašnieki paši atbildīgāk neuzraudzīs savus īpašumus, inspekcija viena pati ar saviem nelielajiem resursiem neko nepanāks. Mēs nevaram būt vienlaikus visās Latvijas vietās, pie katra pilskalnai!» Inārai pārsteigumu radījis tas, ka starp šiem t. s. melnajiem arheologiem esot arī inteliģences pārstāvji, ārsti, uzņēmēji, kam šī mantu meklēšana ir vaļasprieks.
Jāatbild arī īpašniekam
«Domāju, ka arī paši mantrači apzinās, ka pārkāpj likumus, tāpēc arī darbojas vietās, kur viņus grūtāk noķert - piemēram, Latgalē vai arī Kurzemes mežos,» saka VKPAI Arheoloģijas daļas vadītāja Sandra Zirne. Ministru kabineta noteikumi nr. 474 regulē kārtību, kādā veidā drīkst darboties ar kultūras pieminekli - to pētīt, mainīt, savukārt, Civillikums nosaka to, ka bez īpašnieka atļaujas nedrīkst meklēt apslēptu mantu svešā zemē, nemaz nerunājot par nodarīto zaudējumu, kas radies, izpostot arheoloģiskos pieminekļus un aplaupot kapus, lai arī vairākus simtus gadu vecus. «Man negribas ticēt, ka visur šīs mantraču darbības ir saskaņotas ar īpašniekiem vai apsaimniekotājiem. Kultūras pieminekļi, īpaši arheoloģiskie, nav anonīmi - tiem ir adrese, īpašnieks vai valdītājs, kurš arī atbild par šo pieminekļu saglabāšanu. Tāpēc gribu aicināt īpašniekus - raidiet projām no sava īpašuma mantračus! Tie nav nekādi arheologi, ne melnie, ne baltie!» I. Juškāne ar sašutumu stāsta par gadījumu Balvu pusē, kur senkapos skaidri bijušas redzamas rakumu pēdas, bet vietējie iedzīvotāji teikuši, lai jau jaunieši parok, lai papriecājas, nereti pat ir gadījumi, kad senkapus uzrāda par pudeli sīvā!
Senču apgānīšana
«Tā taču ir savas valsts vēsturiskās atmiņas postīšana! Mēs paši savām rokām iznīcinām vēsturi, tas ir pats traģiskākais! Žēl, ka vienai sabiedrības daļai tā ir vienaldzīga. Es pat nespēju iedomāties, kā no mūsu senču kauliem drīkst noņemt senlietas, tā ir apgānīšana! Jājautā: kā šie mantrači tika audzināti ģimenē?» saka I. Juškāne.
S. Zirne uzsver: sabiedrībā pastāv maldīgs uzskats, ka viss, ko glabā zeme, ir jāizceļ no tās. «Arheoloģisko pieminekļu iekšējā struktūra - kultūrslānis, apbedījumu paliekas - ir ļoti jutīga. No zemes izrauta atsevišķa lieta zaudē vismaz trīs ceturtdaļas savas vērtības, jo cilvēks bez attiecīgas izglītības un pieredzes to nespēj saistīt ar konstrukcijām un citiem elementiem, kas ir kontekstā ar šo lietu.»
Likums nosaka arī to, ka, atklājot jaunas kultūrvēsturiskas vērtības, atradējam par to desmit dienu laikā jāziņo VKPAI. Kā atklāja I. Juškāne, līdz šim tas tiekot darīts ļoti reti, pat pašvaldību līmenī, kā šovasar Krāslavā, kur, veicot labiekārtošanas darbus pilsētas centrā, atrasti seni apbedījumi. «Cilvēku kaulus sastūma čupiņā, un miers. Ar to arī beigas, šī vieta ir sabojāta, kaut arī ir informācija, ka šajā vietā 16. gadsimtā esot atradusies katoļu koka baznīca. Vēsturiskajos pilsētu centros pirms jebkuru būvdarbu veikšanas būtu jāveic arheoloģiska izpēte vai uzraudzība, taču Krāslavā tas tā nebija. Vismaz labi, ka ienāca prātā muzejam paziņot, tomēr nedrīkstēja aiztikt, bija jāizsauc policija un arheologs.»