Turklāt janvāra cietēju sarakstā ir arī Čīle, Kolumbija, Brazīlija un pat tādas valstis kā Ungārija (kritums vairāk par 6%) vai Polija un Dienvidkoreja (abos gadījumos - vairāk par 2%). Jāpiebilst, ka ap 9% vērtības zaudēja arī nemieru piemeklētās Ukrainas grivna.
Vainīgo meklējot
Samērā plaši izplatīts ir viedoklis, ka galvenais iemesls investoru līdzekļu aizplūšanai no daudzām attīstības valstīm ir ASV Federālās rezervju sistēmas (FRS) pagājušā gada decembra vidū pieņemtais lēmums par t. s. Kvantitatīvās stimulēšanas programmas (QE3) jeb ASV Valsts kases obligāciju uzpirkšanas apjomu samazināšanu no 85 līdz 75 miljardiem ASV dolāru mēnesī (no 62,3 miljardiem eiro līdz 55 miljardiem), bet janvāra beigās - līdz 65 miljardiem ASV dolāru (47,6 miljardi eiro) mēnesī ar domu pakāpeniski pilnībā izbeigt QE3. Piemēram, ja Turcijas premjerministrs Redžeps Tajips Erdogans liras kursa kritumā un pret viņa valdību vērstajās protesta akcijās vēl centās apsūdzēt kādus «ārējos spēkus», tad Indijas Centrālās bankas vadītājs Ragurams Radžans janvāra beigās intervijā aģentūrai Bloomberg rūpijas problēmās atklāti vainoja ASV FRS un tās nu jau bijušo vadītāju Benu Bernanki.
Kā uzskata šī viedokļa piekritēji, ASV FRS lēmums, gan apvienots ar daudziem citiem faktoriem - ekonomiskās izaugsmes tempu samazināšanos attīstības valstīs, Ķīnas rūpniecības sabremzēšanos, kas noveda pie virknes šīs grupas valstīm svarīgā izejvielu eksporta samazināšanās, un pašu neatrisinātajām problēmām - daudziem investoriem kalpoja par signālu, ka krīze pasaules lielākajā ekonomikā ASV ir pārvarēta, bet investīcijas ASV un citās Rietumu ekonomikās uzskatāmas par drošu ieguldījumu ar labām peļņas iespējām pretstatā nedrošajām un grūti prognozējamajām attīstības valstīm. Investīciju aizplūšanas rezultātā savukārt mazinās pieprasījums pēc attīstības valstu nacionālajām valūtām, dramatiski krītas to kursi, aug inflācija, sadārdzinās importētās preces un izejvielas, un šie faktori kopumā atstāj negatīvu ietekmi arī uz šo valstu ekonomiskajiem partneriem un var kļūt par draudu globālās ekonomikas izaugsmei vai pat novest pie jauna krīzes uzliesmojuma.
Izaugsme un nedrošība
Tomēr netrūkst arī ekspertu, kuri apšauba apgalvojumu par ASV FRS lēmuma ievērojamo ietekmi uz attīstības valstu valūtām. Piemēram, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta globālās ekonomikas profesore Kristīne Forbsa izdevumā Vox apgalvo, ka investoru izvēles pamatā ir citi faktori - globālās ekonomikas kopējās izaugsmes rādītāji, globāla mēroga ekonomiskā drošība vai nedrošība, atšķirīgās situācijas attīstības valstīs, kā arī šo valstu vietējo investoru patriotisma esamība vai neesamība.
Atbilstoši K. Forbsas aprēķiniem no 1990. līdz 2013. gadam korelācija starp kapitāla plūsmām uz attīstības tirgiem un procentu likmēm ASV ir tikai 12%, kas nozīmē - ASV ietekme uz kapitāla plūsmām no vai uz attīstības valstīm ir ievērojami pārspīlēta. Tikmēr minētajā laika posmā korelācija starp līdzekļu plūsmām un globālās ekonomikas izaugsmes rādītājiem sasniedza 39%, bet starp līdzekļu plūsmām un ekonomiskās nedrošības indeksu - 55%. Profesore uzsver, ka par attīstības valstīs ieguldīto investīciju saistību ar šiem rādītājiem liecina gan ilgtermiņa, gan samērā nesena statistika - XXI gadsimta pirmās desmitgades vidū, kad strauji auga pasaules iekšzemes kopprodukts, bija vērojams arī ievērojams investīciju pieplūdums attīstības valstīs, kas izsīka, sākoties globālajai krīzei un ekonomiskajai nedrošībai. 2010. un 2011. gadā, izaugsmei daļēji atjaunojoties, palielinājās arī investīciju plūsma uz attīstības valstīm, kas pretējā virzienā pavērsās 2013. gada pirmajā pusē.
Pēc K. Forbsas domām, daudzu attīstības valstu valūtu kursi attiecībā pret ASV dolāru kritās galvenokārt brīdī, kad aktīvi sāka cirkulēt informācija par iespējamo Ķīnas cieto piezemēšanos. Savukārt pagājušā gada decembra vidū, kad pirmoreiz tika samazināti ASV Valsts kases obligāciju iepirkuma apmēri, tirgi uz šo notikumu tikpat kā nereaģēja. Strauja attīstības valstu aktīvu izpārdošana un attiecīgi arī valūtas kursu kritums sākās nedaudz vēlāk - kad tika publiskota pēdējo 20 gadu laikā sliktākā statistika par Ķīnas ekonomisko izaugsmi, vienlaikus presē sākoties runām par tā dēvēto BRICS valstu (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna) neiepriecinošajām nākotnes perspektīvām.
Arī politiskās krīzes
Ar K. Forbas viedokli lielā mērā saskan arī fakts, ka nacionālo valūtu kursu kritumu - vai nu pērnā gada vidū, vai šī gada sākumā - piedzīvojušas galvenokārt valstis, kurām ir ievērojams kārtējo maksājumu konta deficīts un kuras ekonomistu aprindās ieguvušas apzīmējumu «vārgais piecnieks» - aiz šiem vārdiem slēpjas Brazīlija, Dienvidāfrika, Indija, Indonēzija un Turcija, vai arī valstis ar hroniskām ekonomikas pārvaldības problēmām - tādas kā Argentīna un arī pēdējā laikā nemieru piemeklētā Ukraina, kas liek ņemt vērā faktu - daudzās valūtas vērtības krituma piemeklētās ekonomikas pārņēmusi arī politiskā krīze.
Jānorāda, ka galvenais veids cīņai pret valūtas vērtības pazemināšanos šajās valstīs ir vērienīgas centrālo banku īstenotas intervences un procentu likmju palielināšana, kā arī ierobežojumu noteikšana darījumiem ar ārvalstu valūtām un zeltu. Tomēr intervences izsmeļ valstu valūtas rezerves, procentu likmes bremzē attīstību ilgtermiņā, bet ierobežojumi parasti ir neefektīvi vai labākajā gadījumā kuriozi. (Plaši zināms piemērs ir Argentīnas mūziķu grupas llya Kuryaki and the Valderramas gadījums. Grupa ieguva vienu no Latin Grammy Awards balvām, kas, mūziķiem atgriežoties dzimtenē, tika arestēta saistībā ar aizliegumu ievest valstī dārgmetālus. Gandrīz divus kilogramus smago balvu Argentīnas muzikanti varēja atgūt un parādīt faniem tikai pēc vairākiem mēnešiem.)
Tikmēr tajās attīstības valstīs, kuras lielu uzmanību velta ekonomiskajām reformām, piemēram, Meksikā vai Filipīnās, valūtu kursu svārstības ir nebūtiskas, lielā mērā tā iemesla dēļ, ka investori un finanšu spekulanti aizvien vairāk uztver attīstības valstis nevis kā vienotu vai vismaz reģionālu veselumu, bet gan atsevišķi analizē katras valsts priekšrocības un trūkumus.