Pasaulē ik dienu tiek iegūts par 0,4 miljoniem barelu vairāk naftas, nekā patērēts, liecina Citigroup finanšu analītiķu aplēses. Galvenais cēlonis ir Ķīnas ekonomiskās izaugsmes tempu palēlināšanās un attiecīgi arī pieprasījuma pēc naftas samazināšanās, kā arī Eiropas pēckrīzes lēnā atjaunošanās, kura jau robežojas ar recesijas draudiem eirozonā. Tāpat būtiska loma ir tam, ka naftas ieguves apjomi ASV konstanti palielinās slānekļa naftas krājumu apgūšanas dēļ. Tāpēc ASV gandrīz pilnībā atteikušās no naftas importa un naftas ieguves apjomu ziņā jau apsteigušas Saūda Arābiju, un domājams, ka vēl šā gada laikā apsteigs arī Krieviju, kamdēļ enerģētikas nozares pārstāvji aktīvi cenšas panākt 39 gadus senā naftas eksporta aizlieguma atcelšanu.
Turklāt naftas ieguves apjomus, lai arī to teritorijās notiek karadarbība, spējušas palielināt Lībija un Irāka, savukārt ar naftas eksportu par dempinga cenām nodarbojas plašas teritorijas, tostarp naftas laukus un pārstrādes rūpnīcas Irākas un Sīrijas teritorijā ieņēmušais grupējums Islāma valsts. Tāpat vispirms Saūda Arābija un pēc tam arī Irāna paziņojusi, ka jau novembrī samazinās eksporta naftas cenas, kas tāpat atstās ietekmi uz cenām kopumā.
Savukārt, runājot par investoriem spekulantiem, atsevišķi eksperti uzskata, ka «papīra naftas» tirgū ieplūdināto līdzekļu apjoms nosaka naftas cenas pat lielākā mērā nekā objektīvā situācija. Ja līdzekļu ir daudz, cena ir augsta, savukārt, ieguldījumiem aizplūstot, cena krītas, un šobrīd izveidojusies tieši šāda situācija. Globālās ekonomikas neiepriecinošās nākotnes perspektīvas un neskaidra situācija naftas tirgū novedusi pie līdzekļu aizplūšanas, turklāt nedz nozares eksperti, nedz investīciju fondu menedžeri nespēj atbildēt uz jautājumu, kāda nākotne gaida naftas tirgu. Vienlīdz tiek pieļauta gan tālāka cenu lejupslīde līdz 70 (55,27 eiro) vai vēl mazāk dolāriem par barelu, gan drīza atgriešanas pie cenas aptuveni 100 dolāru par barelu apmērā.
Zaudētāji un ieguvēji
Cenu kritums, protams, nav izdevīgs naftas ieguvējiem, tostarp arī Saūda Arābijai. Kā liecina Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) ziņojums par ekonomisko situāciju šajā valstī, zemākā rentablā naftas cena (break-even price) Saūda Arābijai ir 89 ASV dolāri par barelu vidēji gadā, un pat tā nenodrošina visas valsts budžeta vajadzības, kura izdevumi Arābu pavasara ietekmē kopš 2010. gada auguši par 52%. SVF eksperti uzskata - lai arī Saūda Arābijas budžets balstīts uz naftas cenu 85-90 dolāru par barelu robežās, līdzsvarota budžeta nodrošināšanai valstij nepieciešama naftas cena virs 90 dolāriem par barelu, to apliecina arī tās amatpersonu izteikumi, ka Rijādai vēlamā cena atrodas 95-100 dolāru par barelu robežās. Taču, tā kā tirgū valda naftas pārpilnība un ieguves apjomu OPEC valstīs samazināšana var arī nenovest pie cenu kāpuma, Saūda Arābija vismaz līdz nākamajai OPEC sanāksmei, kas gaidāma 27. novembrī, priekšroku dod pārdošanas apjomu uzturēšanai augstā līmenī, lai arī par zemāku cenu. Ja šim piemēram sekos arī pārējās Persijas līča valstis, gaidāms tālāks naftas cenu kritums.
Savukārt ieguvējas ir galvenokārt ASV (arī Kanāda), kur naftas ieguves izmaksas svārstās 35-75 dolāru par barelu robežās - atkarībā no naftas laukiem. Attiecīgi ASV strādājošās kompānijas turpinās gūt peļņu arī, ja naftas cena noslīdēs līdz 80 dolāriem, un daudzas pat tad, ja līdz 60 dolāriem par barelu, savukārt virkne jaunu naftas ieguves projektu, piemēram, Krievijas Arktikā, var izrādīties nerentabli. Tiesa, peļņa nebūs liela, un to nesaņems visi, tādēļ atsevišķi eksperti 70 dolāru par barelu min kā zemāko iespējamo robežu, pēc kuras sasniegšanas atsāksies naftas cenu kāpums. Jāpiebilst, ka ieguvējas no zemām naftas cenām ir arī lielākās tās patērētājas, it īpaši ASV un Ķīnas ekonomika.
Cenas un rubļa kurss
Krievijas 2015. gada budžets ir balstīts uz naftas cenu 96 dolāri par barelu vidēji gadā, un ir izstrādāti vairāki turpmākās notikumu attīstības scenāriji, tajā skaitā arī gadījumam, ja naftas cena nokristos līdz 60 dolāriem par barelu. Te vērts piebilst, ka vismaz pāris gadu zemas naftas cenas nespēs radīt būtiskas problēmas Krievijas ekonomikai. Šajā valstī pastāv īpašs Rezerves fonds, kurā šā gada sākumā atradās 90 miljardu dolāru un kurš ik gadu tiek papildināts ar ieņēmumiem no naftas un gāzes eksporta. Iepriekšējo reizi Rezerves fonds (precīzāk - daļa tam paredzēto ikgadējo iemaksu) Krievijas budžeta deficīta segšanai tika izmantots globālās ekonomiskās krīzes laikā 2008. un 2009. gadā, un arī šā gada oktobra sākumā Vladimirs Putins parakstīja likumu, kas 2015. gadā nepieciešamības gadījumā ļaus izmantot fondam paredzētos līdzekļus šādam mērķim.
Naftas cenu kritums kopā ar Rietumu noteiktajām sankcijām šobrīd ir galvenie faktori, kas ietekmē Krievijas rubļa kursa lejupslīdi, kritumam sasniedzot aizvien jaunus vēsturiskos minimumus pret eiro un ASV dolāru. Arī rubļa devalvācija, kas šogad jau pārsniegusi 20%, nav nekas ārkārtējs, tomēr daudzi eksperti norāda, ka Krievijai katastrofāla var kļūt nevēlēšanās atteikties no tā dēvētās «peldošās devalvācijas». Proti, Krievijas Banka nevis krasi devalvē rubli, bet īsteno regulāras valūtas intervences, nepieļaujot strauju kursa kritumu. Šāda politika ir izdevīga iedzīvotājiem un uzņēmumiem, taču liek tērēt ievērojamus valūtas apjomus.
Šādu politiku daļēji tāpat naftas cenu krituma dēļ Krievija īstenoja arī 2008./2009. gadā, kad rubļa «peldošas devalvācijas» uzturēšanai tika iztērēts ap 200 miljardiem dolāru. Rezultātā rubļa vērtība vienalga samazinājās par 50%, savukārt tāda valsts kā Kazahstāna, kura ir daudz atkarīgāka no naftas ienākumiem nekā Krievija, devalvāciju veica vienā dienā, valūtas rezerves atstājot neskartas, un tās valūtas tenges kurss kopumā kritās tikai par 20%. Tāpat rīkojās arī, piemēram, Brazīlija un Dienvidāfrika, kas saglabāja savas valūtas rezerves.