Pēdējā laikā aizvien biežāk dzirdētā recepte «plaisas starp sabiedrību un valsti» pārvarēšanai ir brutāli vienkārša - izdzīt velnu ar belcebulu, proti, kad jau partijas īsti netiek galā ar valsts vadīšanu, tad jau tās vispār jāatstumj no lemšanas. Bet variācijas par to, ko likt valsts demokrātiska iekārtojuma vietā, reducējamas līdz diviem pamata priekšlikumiem, kurus var dēvēt par «harismātisko» un «tehnokrātisko». Taču abi ir tās pašas monētas divas puses.
Pirmais un dominējošais, protams, ir vienmēr par rokai esošais «vadonis», kas vai nu izskatītos vienkārši kā «jauns Ulmanis» vai «Latvijas Putins», vai nu - abstraktāk un mīkstāk - kā «harismātiska personība», «bezpartijisks premjerministrs» vai prezidents ar paplašinātām pilnvarām.
Otrs un pēdējā laikā arvien populārāks demokrātijas demontāžas rīks ir, gluži otrādi, antiharismātisks - kāds kolektīvi bezpersonisks «ekspertu» vai «profesionāļu» Ministru kabinets, politiski neitrālu speciālistu «tehniska valdība» vai vismaz «krīzes štābs» un «vadības centrs».
Jaunākais un uz citu fona arī salīdzinoši maigākais ir Liepājas uzņēmēja un bijušā Tautas partijas biedra Ulda Pīlēna otrdien Latvijas Avīzē (LA) publicētais priekšlikums nekavējoties veidot «krīzes štābu», kas «darbotos pie premjera vai prezidenta». Šādam «štābam» tomēr būtu Saeimas apstiprināts mandāts. Par šādu valsts varas atsavināšanas leģitimitātes meklēšanu un arī svārstīšanos starp premjerministru un prezidentu viens otrs droši vien pārmestu Pīlēnam mīkstmiesību.
«Drosmīgāk» un «aktīvāk» rīkoties pirms divām nedēļām LA ieteica Hipotēku bankas bijušais vadītājs Inesis Feiferis - «daudzas demokrātiskās normas būtu jāierobežo, un jārīkojas noteikti, skaidri un ātri», lai uztaisītu «krīzes valdību ar šauru ministru loku un attiecīgām pilnvarām rīkoties». Krīzes laiks esot īstais brīdis, kad varot «gan likumus pagrozīt, gan kārtību pamainīt».
Vēl radikālāku izpildvaras atņemšanu politiķiem un nodošanu nezin kam februārī piedāvāja ekonomists Ojārs Kehris, definēdams «profesionāļu» jeb «tehnisku» valdību kā ar partijām nesaistītu cilvēku grupu, kuri paši nebūtu populisti, jo nepiedalītos vēlēšanās un vadītu valsti, kamēr politiķi nodarbotos ar gatavošanos vēlēšanām. Kehris šo variantu gan piedāvāja ārkārtas vēlēšanu gadījumam. Taču demokrātiskā valstī vēlēti politiķi vienmēr domā par vēlēšanām un vēlētājiem, tāpēc nav saprotams, kurā brīdī un kā šāda tehniska valdība pārņemtu izpildvaru un kāpēc Saeima tam piekristu.
Tiklab Kehra, kā arī citu teorētiskie demokrātijas ierobežošanas vingrinājumi būtu loģiski vienkāršojami līdz gada sākuma populārākajam sauklim: «Atlaist Saeimu!» Un, ko likt vietā, ir vēl vienkāršāk - par to nupat pašā Nacionālajā teātrī top pat tingeltangelis ar pūļa kolektīvajā zemapziņā atsaucīgas trīsas rosinošu nosaukumu Vadonis. (Tiesa, viens no tā autoriem pasludina, ka ne pirms, ne pēc Ulmaņa Latvijā vispār nekā neesot bijis, tā ka mums atliek tikai dziedāt līdzi un necerēt, ka šai tuksnesī vispār jel kas vairs var izdīgt.)
«Krīzes štābu» un «vadoni» kā viena un tā paša risinājuma sinonīmus lieliski saprot pats vadoņa hūti līdz pat tiesas zālei novalkājušais Ventspils mērs Aivars Lembergs, kas aprīlī paziņoja: «Ja jums nav vadības centra, štāba, komisijas, komitejas, sauciet, kā gribat, tad jūs nevarat pārvarēt neko. Jūs nevarat vadīt procesu.» Tad esot jānāk «New Ulmanim» jeb «tādam, kas šitos visus padzen un saka - es uzņemos atbildību». Nudien, kāda starpība, kādā vārdā dēvē autoritārismu.
Lai nav jāatdzīvina, turklāt angļu valodā, nelaiķis Ulmanis, advokāts Andris Grūtups norāda uz dzīvu ideālu šodien un tepat netālu. «Skatos, un cepuri nost šo divu vīru - Putina un Medvedeva - priekšā. Šie divi velk lielo Krievijas vezumu,» viņš augustā jūsmoja intervijā LA.
Grūtupu varētu raksturot ar krievu teicienu, ka skatās grāmatā, bet redz pigu. Proti, ir ērti vai izdevīgi izlikties neredzam, kāpēc tas kaimiņvalsts vezums jau gadsimtiem ilgi velkams cauri brikšņiem un purvam bez cerībām pārredzamā nākotnē uztapt uz puslīdz braucama ceļa. Taču arī citi štābu un virspavēlnieku piedāvātāji apzināti vai neapzināti prezumē, ka Latvijai, iekļūstot globālās ekonomiskās krīzes virpulī, bija par daudz demokrātijas, nevis tieši otrādi - tās deficīts.
Šajā štābistu korī negaidīti - jo pats ir ierakstīts «bezpartijisko glābēju» dežūrsarakstā - redzīgs izrādījies bijušais Krājbankas vadītājs Mārtiņš Bondars. Politiskā sistēma ir degradēta līdz partiju tirgum, kurā valdību veido un vada un tās politiku nosaka nevis Ministru prezidents, bet gan konstitūcijā neparedzēta koalīcijas padome, viņš teic. Partijas uzskata atsevišķas jomas par savā pārziņā nodotiem pusprivātiem lauciņiem, tā ka par kopīgo rezultātu neatbild neviens, un premjerministrs iznāk esam vienīgais grēkāzis, kam uzkarināt atbildību par visu viņa laikā sastrādāto. Risinājums? «Ir jāizveido tāda sistēma, kas atbilst Satversmei un likumdošanai.» Proti, valsts demokrātiskie pamati nevis jānoārda, bet gan jāsalabo.
Tas nav vienā dienā ar vienu lēmumu paveicams darbs. Taču, kā teicis klasiķis, demokrātija ir sliktākais no valsts pārvaldes veidiem, atskaitot visus pārējos. Piedāvāt šos visus pārējos tikai tāpēc, ka tos īstenot šķiet vienkāršāk, nav ne gudri, ne atbildīgi un arī nebūtu efektīvi.