Tautas partijas uzkrītošie mēģinājumi lenkt Piebalgu pats par sevi nebūtu nekas neparasts - kura partija gan negribētu dabūt savā pusē politiķi ar tik iespaidīgu starptautisku reputāciju. Un TP arī nebija vienīgā partija, kas rēķinājās ar viņu kā iespējamo valdības veidotāju, ja pašreizējā kristu. Taču TP, kas noteikti nav mierā ar savu situāciju vispār un šajā valdībā konkrēti, tāpēc slēpti vai atklāti pastāvīgi sabotē tās darbu, kaut arī nevar atļauties aiziet no valdības un līdz ar to izdarīt politisku pašnāvību, šķiet, cerēja, ka Piebalgs varētu kļūt par attaisnojumu Valda Dombrovska (JL) gāšanai. Sak, ideāls bezpartijisks valdības vadītājs - kompetents, pieredzējis, kurš gan to apšaubīs? Turpmākais būtu politikas ķēķa tehnikas jautājums. Tā kā gāšanas iegansts droši vien būtu nākamā gada budžets, bet valdības veidošana kļūtu par priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļu, Latvija iebrauktu vēl dziļākā krīzes bedrē, toties atbildību par to partijas deleģētu premjerministram.
Bezpartijisku potenciālo premjerministru komplektu veidošana un apmuļļāšana, ar ko tiek izdabāts daļas sabiedrības ilgām pēc glābēja baltā zirgā, diemžēl ir pastāvīga ap-politisko aprindu indeve. Tā ir ērmota nodarbe kaut vai tāpēc vien, ka bezpartijisks premjerministrs Latvijā ir bijis tikai vienu reizi kopš neatkarības atjaunošanas - Andris Šķēle tika uzaicināts vadīt valdību 1995.gada nogalē, kad divi partiju bloki Saeimā bija nonākuši politiskā pata situācijā. Tāda strupceļa pēc tam nekad nav bijis un arī pašlaik noteikti nav. Valdībā un tās priekšgalā jābūt vēlētiem politiķiem, kuru darīto sabiedrība var novērtēt kārtējās vēlēšanās. Piebalgs ir savā vietā, un atbalsts tam ir gluži vai neticami vienprātīgs. Bet valdības un Saeimas politiķiem jādara savs darbs un pašiem arī jāuzņemas par to atbildība.