Tiem, kas nav redzējuši nevienu Vilsona izrādi, viņa skatuvisko parakstu aprakstīt nav viegli. Krāsas un gaismas mijiedarbības ekstāze, it kā viņš būtu Dievs, kurš radīšanas brīdī atguvis redzi un pēkšņi visu redzētu īpaši saasināti. Krāsas intensitāte, kāda ir debesīs brīdi pirms saullēkta. Vilsona estētika atrodas glezniecības, fotogrāfijas, dizaina, arhitektūras, video, dejas, kinematogrāfa krustpunktā. Lakonisms, minimālisms, ģeometriskas mizanscēnas, kas izriet no pārgalvīga vācu ekspresionisma, japāņu kabuki, ēnu teātra un kabarē sajaukuma.
Vēstule cilvēkam, kas pirmizrādi piedzīvoja 2015. gada 8. jūlijā, pēc Video portretiem (2004) un Vecenes (2013) ir abu trešais kopdarbs. Vēstule cilvēkam pirmizrādi piedzīvoja 2015. gada 8. jūlijā Itālijā, Spoleto. Nospēlētas tikai mazliet vairāk nekā 20 izrādes.
Nākamās trīs - 5., 6., 7. augustā - vēl Rīgā, uz Latvijas Nacionālā operas un baleta skatuves, uz kuras iepriekšējo reizi Mihails Barišņikovs dejoja astoņu deviņu gadu vecumā.
Apdvēseļo bildi
Tas viss būtu tikai nereāli skaista, izkalkulēta bilde - teju ainava ar gaisa balonu pie apvāršņa, ar kādu acu ārsti pārbauda acis, - ja ne Mihaila Barišņikova personības dziļums, kas šo «sintētisko» bildi apdvēseļo. Vai kāds vēl šaubītos par baletdejotāja fizisko meistarību, kas viņa gados ir apbrīnojama (intervijā Andrejam Volmāram Panorāmā pats Barišņikovs sakās esam «vecs cilvēks»). Bet pēc abām Rīgā redzētajām izrādēm - Brodskis/Barišņikovs Jaunajā Rīgas teātrī un Vēstule cilvēkam - Barišņikovs man negaidīti ir kļuvis par vienu no sirdij dārgākajiem māksliniekiem pirmkārt tieši kā aktieris. Uzrunā un saviļņo viņa balss tembrs. Gribas sekot. Barišņikovs - aktieris piedāvā ja ne mierinājumu, tad neuzbāzīgu solidāru kompāniju, dodoties vientulīgajā ceļojumā savas dvēseles dzīlēs. Cieņu raisa arī Barišņikova inteliģentā uzvedība preses konferencēs, dziļās un ne formālās atbildes un izteikumi intervijās. Pasaules mēroga zvaigzne drīkstētu būt arī strupāks un augstprātīgāks. Īsāk to varētu raksturot ar, iespējams, vecmodīgu, bet precīzu apzīmējumu - mākslinieka ētika.
Nedaudz «vikipēdijas» par Vēstule cilvēkam kultūrvēsturisko kontekstu.
Izrādes pamatā ir poļu izcelsmes baletdejotāja un horeogrāfa Vaclava Ņižinska (1890-1950), dēvēta par XX gadsimta labāko dejotāju, dienasgrāmata, kuru uzvedumā adaptējis Derils Pinknijs. Ņižinska dzīve ir pāršķelta gandrīz uz pusēm - gandrīz 30 gadu spožas slavas (savu pēdējo deju Ņižinskis nodejo 29 gadu vecumā) un 30 gadu - aizmirstībā dažādās Eiropas psihiatriskajās klīnikās. Dienasgrāmata tapusi sešarpus nedēļās - no 1919. gada 19. janvāra līdz 4. martam. Tajā laikā viņš jau sirgst ar šizofrēniju. Ņižinska dienasgrāmatu uzskata par unikālu liecību, arī kā medicīnisku dokumentu (šādā griezumā to analizē Pītera Ostvalda pētījums The Leap Into Madness/Lēciens vājprātā), jo prāta krēslas zonā ir nonācis ne viens vien ģeniāls mākslinieks (Helderlīns, Šūmanis, Nīče, Van Gogs, Antonens Arto, Poruks u. c.), bet Ņižinskis to ir aprakstījis. Saraustīti mijas viņa izteiktais par liktenīgajām attiecībām ar leģendāro krievu baletmeistaru, impresāriju un izdevēju Sergeju Djagiļevu - savu aizbildni, pedagogu un mīļāko, savā laikā dēvētu arī par diktatoru, velnu, šarlatānu. Ņižinskis kā izjucis pulkstenis spriež gan par seksualitāti, veģetārismu, cilvēkdievu un dievcilvēku Dostojevska Velnu garā, sievu un meitas māti, Romolu, nenonākot ne pie mazākā secinājuma, kur nokveldētajam prātam atpūsties.
Bye, bye!
Izrādē Ņižinska dienasgrāmatu fragmentus izrādē ir ierunājis pats Roberts Vilsons (angļu valodā), Mihails Barišņikovs (krievu un angļu valodā*), bet Ņižinska sievas Romolas teksti skan amerikāņu dejotājas un horeogrāfes Lusindas Čaildsas balsī, kuru pats Barišņikovs nodēvējis par vienu no izcilākajām mūsdienu horeogrāfēm. Starp citu, viņas «skaņas celiņš» asociatīvi ļoti atgādina Lorijas Andersones elektronisko balsi. Multimediālista Vilsona izrādei tas piestāv. Šīs balsis tinas uz priekšu, tad atkal atpakaļ, savstarpēji pārklājoties un mēdoties saprāta aritmijas ritmā. Tas ir filigrāni organizēts haoss, kurā katra jauna aina tiek pāršķirta ar dīvainu, griezīgu troksni - šāviens, pliķis, stiklu plīšana vai stacijas pulksteņa rādītāja pārvietošanās vienlaikus. Šo līdz kaulam griezīgo skaņu Vilsons varētu būt aizņēmies arī no Romeo Kasteluči (joks), kurš šādas akustiskās ciešanas skatītājam savos darbos mēdz sagādāt vēl izteiktāk. Manas mūzikas vēstures zināšanas diemžēl ir nepietiekamas, lai atpazītu visu, kas skan eklektiskajā skaņas partitūrā. Te vienā katlā ir gan regtaims no XX gadsimta sākuma deju zāļu mūzikas, regtaima sinkopētie ritmi, gan Vilsonam mīļā (kāds prieks!) Toma Veita sirdi plosošā čerkstēšana, gan baznīcas ainā - sakrālā mūzika ￃﾠ la Arvo Perts.
Vilsona - Barišņikova izrāde nav medicīniska. Viņi neatlauž Ņižinska personībai un biogrāfijai rokas, lai uzvilktu trakokreklu un lai skatītājs par to kārtīgi dabūtu izšausmināties. Vēstule cilvēkam intonācija veidota, izejot no pretējā. Dažas ainas ir pat gaiši rotaļīgas. Ainā, ko nosacīti var saukt par Ņižinskis Tillerī dārzā, parādās meitenīte pīles un milzīgas puķes izteiktā naivisma estētikā. Bet citā brīdī jau Barišņikovs/Ņižinskis karājas ar galvu uz leju, «sists krēslā». Starp citu, krēsls ir izrādes vienīgais rekvizīts.
Ņižinskis brīžiem apzinājās, kas ar viņu notiek. 1919. gada 27. februārī dienasgrāmatā viņš ierakstījis: «Es negribu, lai cilvēki domātu, ka esmu dižens rakstnieks vai dižens mākslinieks, un pat ne dižens cilvēks. Esmu vienkāršs cilvēks, kurš daudz cietis. (..) Mans ķermenis ir vesels, mana dvēsele ir slima. Es ciešu, ciešu. Katrs sajutīs un sapratīs. Es esmu cilvēks, neesmu zvērs.» Arī Roberts Vilsons un Mihails Barišņikovs savā kopdarbā nestāsta par diženu cilvēku un nevēršas pie diženiem cilvēkiem zālē. Tā ir vēstule vienkāršiem cilvēkiem, kuri ir daudz cietuši un, visticamāk, cietīs vēl.
Izrādes finālā skatuves dibenplānā parādās maza luboka skatuvīte ar aicinoši uz abām pusēm atvilktu priekškaru. Virs tā - jūgendiski grezns ornaments. Šis stilizētais citāts, kas atgādina Leona Baksta un Aleksandra Benuā dekorācijas slavenajiem krievu baletiem Parīzē, kuros, sastingstot savos slavenajos lēcienos augstu virs skatuves, triumfēja Ņižinskis, ir vienīgā «nodeva» faktiskajai Ņižinska biogrāfijai. Viss pārējais Vēstulē cilvēkam ir slavasdziesma iztēlei un nosacītībai. Ar paviršu «bye!» Barišņikova Cilvēks - Ņižinskis - Petruška atskatās caur plecu un izsprūk no savas elles, kas ir viņš pats, pazūdot aiz mazās skatuvītes priekškariem. Kaut kā šis «bye» vairāk izklausās pēc miserere nobis. Vismaz man. Pieļauju, ka šo Vēstuli cilvēkam var izlasīt arī ne tik emocionāli.
*Izrādē ir nodrošināti titri latviešu valodā.