Nu tik auļos!
Pirmais jaunuzceltajā pilī ieradās par vienu latu iegādātais vilkveidīgais jauktenis, kuru Agris nosauca Salaspils virsaiša Ako vārdā. Aptuveni pēc gada viņam piebiedrojās Topolis. Tagad Ako jau ir seniora vecumā, viņam kaitīgi lieki uztraukumi, tāpēc suns palicis mājās. Toties Topoli sastopam vaigu vaigā. Zirgs rāmi plūc zālīti aplokā, bet, ieraugot tuvojamies Agri, saslej galvu un nāk pretī. Agris viņam atnesis ciemakukuli - rupjmaizes ķieģelīti, un zirgs maigām lūpām to ņem no saimnieka rokām. Tad Agris izvelk no kabatas Evijas ziedi un iesmērē brūces uz zirga purna: «Šogad bija traks gads, dunduri Topoli nokoda jēlu.»
Kad 1999. gadā bija jādomā par zirga iegādi, radās problēma. Senlatviešu zirgi bija augumā mazāki par tagadējiem, kas skaustā sasniedz 178-180 cm. Uldevena pils tika uzcelta atbilstoši XII-XIII gs. celtņu izmēriem, un arī zirgam vajadzēja būt to laiku bērīša augumā, tas ir, 130-135 cm skaustā. Varētu derēt mazie Prževaļska zirgi, bet tie mūsdienās ir liels deficīts, jo perestroikas laikā šī suga bija tikpat kā iznīdēta. Amerikas stepju zirdziņš mustangs arī Latvijā neiederētos. Īslandes mazie zirdziņi it kā būtu piemēroti, bet zirgu dakteris Juris Tolpežņikovs iebildis - salas zirgu imunitāte ir novājināta, tāpēc nav piemērota Eiropas apstākļiem. Iekodīs tādam lopiņam Latvijas sirsenis, un zirgs pagalam! Tad Agris uzzināja, ka Lietuvas zirgu audzētavā Žalgiris audzē Žemaitijas šķirnes zirgus. Tā Uldevena pilī 1999. gadā no Lietuvas ieradās zirgs ar gluži grieķisku vārdu Topolis. Vārds radies kā saliktenis no tēva un mātes vārda pirmajām zilbēm. Agris raksturo savu draugu: «Topolis ir mazliet trauslākas miesasbūves nekā kārtīgs žemaitis. Kājiņas smalkākas un pats diezgan tramīgs. Viņam ir neliels arābu rikšotāju asiņu piejaukums, tāpēc dikti skriet gribošs. Laimīgs, kad izauļojas. Viņš ir Gaisa zirgs, straujš - nāsis pēkšņi piepūšas, nu tik kaut kur nesīsies! Īstie žemaiši iedur galvu zemē un labāk stāv nekā skrien.»
Agris ir bezmēru lepns: «Kādi tik zirgu grāfi un grāfienes nav Topolim senčos! Vispār viņš šajā apkārtnē vienīgais ir ar tādiem lepniem radurakstiem, tāpēc viņa klātbūtnē vajag smalki uzvesties. Nevar uzrunāt - ei, tu!, bet jāsaka - Topoli, vai jūs, lūdzu, nebūtu ar mieru iegriezties pa šo taciņu?»
Netaisi vaļā lietussargu!
Agris uzcēla Topolim stalli pie savām mājām, bet ziemā bija grūti katru dienu izbraukāt starp Rīgu un Lielvārdi. Laimējās - netālu atradās lauku māja, kuru saimniekam Ināram Brālēnam pašam bija ķēvīte Mirga. Kur viens, tur arī otram atradās vieta! Tā Mirga ar Topoli blakus bubinājās, kamēr ķēvīte aizgāja citās pļavās, bet Inārs turpina pieskatīt Topoli Agra prombūtnes laikā. Inārs apbrīno: «Šovasar gandrīz četrdesmit grādu karstumā Agris caurām dienām vāca sienu Topolim. Tagad šķūnis pilns, un siens labu labais!»
Agris un Topolis viens otram pierīvējās laika gaitā. Cenšoties slēpt mīļumu pret draugu, Agris nosmīn - stūrgalvīgā žirga galva! Kāpēc - žirga? Nu, Lietuvā tā sauc zirgus. Mākslinieks atzīstas, ka neesot nekāds zirgu speciālists: «Līdz Topolim nekad nebiju jājis ar zirgu. Divas reizes pat nokritu, bet visu var iemācīties. Tagad kā māku, tā jāju. Varbūt man kājas vai mugura nav vajadzīgajā leņķī, bet uz priekšu tiekam.»
Protams, Topolis nav tikai Uldevena pils inventārs. Zirdziņš vizina bērnus, ved līgavas pie līgavaiņa, kā Agris smej - «aizpilda šķirbu starp zagsu un dzeršanu».
Vai jājat arī pusdienās uz Lielvārdes ēdnīcu Panna? To gan Agris nedarot, un ne tāpēc, ka pie Pannas nav slitas zirga piesiešanai, bet tāpēc, ka «nevajag muļķoties, nav jau Poruka laiki. Mūsdienu cilvēks pieradis būt valdnieks, viņš brauc ar mašīnu un neiedomājas, ka nedrīkst zirgu baidīt. Zirgs ir savā masā liels lops, bet baidās pat no lietussarga attaisīšanas. Anglijā vēl tagad darbojas likums, ka zirga klātbūtnē nedrīkst attaisīt lietussargu!»
Un tapa Elmīna
Agrim nav mašīnas, un tam ir savs pamats: «Mašīnas mani neinteresē, tai bleķa kastei nav galvas, piespied tik pedāli un brauc. Zirgam ir galva. Esmu spiests respektēt zirga viedokli, un man tas patīk.» Kā senlatviešu vēstures pētnieks Agris zina teikt, ka katrā latvietī ir vismaz piektdaļa somugru asiņu un baltu tautu varonis ir ķēves dēls Kurbads, nevis Lāčplēsis, nu, bet Pumpurs bija pasteidzies, uzrakstot savu eposu. Toties Agris nupat pabeidzis romānu par Tālavas Tālivaldi. Romāna darbība risinās XII gs. un vēstī par teiksmaino Beverīnu. Darbam dots nosaukums Elmīna, to turpinājumos drīz publicēs Latvijas Avīze. Agris atklāj: «Es nevarētu uzrakstīt ne pusi no teksta, ja nebūtu jau vienpadsmit gadu kopā ar Topoli. Tolaik zirgs taču bija pamata pārvietošanās līdzeklis, cilvēks ar viņu bija saistīts no dzimšanas līdz nāvei. Kā es varētu rakstīt par zirgiem, ja man tie būtu sveši? Cilvēkiem ir dažādas aizraušanās, un no ekonomiskā viedokļa tās bieži vien sagādā zaudējumus. Bet vaļasprieks cilvēku padara garīgi bagātāku. Man Topolis sagādā ļoti daudz prieka.»