Tādēļ Kangs Del Sū ieradies Coex konferenču centrā galvaspilsētas dienvidu nomalē, kur sarīkots pasākums ar visnotaļ intriģējošu nosaukumu - Sudraba darbu gadatirgus. Ja paraugās uz apmeklētājiem, tad nosaukuma atšifrējums ir skaidrs. Tik daudz sniegbaltu vai viegli nosirmojušu galvu vienuviet atrast nebūs viegli. Šajā centrā sapulcējušies korejieši vecumā virs 60 gadiem, jo uz gadatirgu ieradušies valsts iestāžu un privātfirmu pārstāvji, kuri savās organizācijās labprāt iesaistītu pieredzējušus un centīgus pensionārus. Apmeklētājiem tiek piedāvātas 2000 darbvietas privātajā sektorā un 4700 - valsts iestādēs.
Grib būt noderīgs
Ziedu piegādātāja darbs kurjerfirmā nav Kanga Del Sū sapņu profesija, taču viņš laikrakstam The New York Times stāsta, ka priecāsies, ja saņems piedāvājumu. Vecais vīrs baidās, ka nespēs iemācīties apieties ar modernajām tehnoloģijām un tādēļ varbūt pat zaudēs darbu. Tomēr viņš nevēlas padoties. Konkurence ir liela, un nāksies pacīnīties. Pērn uz katru darbvietu pretendēja caurmērā 1,5 kandidāti, bet šogad sāncenšu skaits ir divkāršojies.
Sudraba darbu gadatirgi Dienvidkorejā pēdējā gada laikā kļuvuši par gluži ikdienišķu parādību. Daudzus pensionārus uz darbu patiešām dzen naudas trūkums. Valdība 1988.gadā pārveidoja pensiju sistēmu, kurā ikmēneša pabalsta apjoms ir atkarīgs no iemaksu apjoma sociālajā budžetā. Taču šī sistēma aptver nieka 28% pensionāru. Lielākā daļa lauksaimnieku un ļoti veco cilvēku nemaz nesaņem pēc jaunās kārtības noteikto pensiju, kas nebūt nav diži liela - vidēji ap simts latiem mēnesī. Turklāt vietējos laikrakstos netrūkst dramatisku stāstu par sirmgalvjiem, kuri pensionēšanās gadā izmantojuši iespēju izņemt savu pabalstu vienā reizē un ar salīdzinoši lielo summu uzsākuši uzņēmējdarbību, taču bankrotējuši.
Tieši tādēļ 2004.gadā valdība uzdeva Nacionālajam pensiju dienestam meklēt iespējas, kā nodarbināt pensionārus. Pēc diviem gadiem tapa plāns par sudraba darbu gadatirgiem. Šā gada pirmajā pusē vecajiem cilvēkiem jau tika piedāvāti 196 tūkstoši viņu spējām atbilstošu vakanču.
Nepateicīgie bērni
Acīmredzami novecojošajā sabiedrībā jaunie vairs nespēj sapelnīt pietiekami daudz naudas, lai uzturētu sirmgalvjus. Mainās arī korejiešu tradīcijas un attiecības ģimenē. Ja iepriekšējā gadsimtā valdīja uzskats, ka mūža nogalē vecāku stabilākais balsts ir pašu bērni, tad tagad tā gluži vairs nav. 1990.gadā Dienvidkorejā kopā ar atvasēm dzīvoja 72,4% pensijas vecuma cilvēku, bet tagad bērnu mājā mitinās vairs tikai 48,3% korejiešu, kuri pārsnieguši 65 gadu vecumu, ziņo aģentūra Reuters.
Tas drīzāk ir jaunās paaudzes attieksmes nopelns. «Es gribu, lai mans tēvs strādā, nevis klīst pa māju,» sarunā ar The New York Times 30 gadu vecais Nam Su Hjūns, kurš atnācis uz gadatirgu pieteikt darbam savu tēvu, vienā teikumā ietver savu vienaudžu noskaņojumu. Pats pensionārs atteicies nākt, jo uzskata darba meklēšanu sirmā vecumā par apkaunojošu.