Īslaicīgas lietošanas būves Rīgā parādās arvien vairāk un pilsētai nozīmīgās vietās. «Diemžēl tā ir ekonomiskās situācijas diktēta tendence,» atzīst Rīgas galvenais arhitekts Jānis Dripe un par galveno problēmu sauc to, ka kioskos un paviljonos īpašnieki nemēdz ieguldīt lielus līdzekļus.
Lai arī īpašnieks apgalvo, ka pelēki sarkanā tirdzniecības vieta Marijas un Satekles ielu stūrī būs «gadu, maksimums divus», daudzas citas būves apliecina, ka nekas nemēdz būt mūžīgāks par pagaidu risinājumiem. Viena no zināmākajām ir stiklotā saldējuma kafejnīca Capri Līvu laukumā - tā stāv jau desmit gadu un varētu izturēt vēl līdz 2017. gadam.
Pagaidām = desmit gadu
Stikloto paviljonu uz valstij piederošas zemes firma Anacapri uzslēja 2001.gadā. Vietu Līvu laukumā kā «kompromisa variantu» ierādīja Valsts nekustamo īpašumu aģentūra, kurā uzņēmums vērsās, jo vēlējās Vecrīgā nomāt telpas kafejnīcai. Pilsētas galvenais mākslinieks Atis Lūsis toreiz piekrita, ka objekts īsti neiederas kopējā ainavā, norādīja, ka līdzīgas būves vispār pilsētvidi nedaiļo, taču tās esot nepieciešamas. Kad paviljons jau bija uzcelts, pret to vēl centās iebilst Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI), skaidrojot, ka tā nav saskaņota ar inspekciju, taču dzirdīgas ausis neatrada.
Capri celšanas brīdī pagaidu būvju mūžs bija maksimums desmit gadu, tādēļ nākamajā gadā tai tur vairs nevajadzētu atrasties. Taču Rīgas dome juridisku neskaidrību dēļ vēl nav izlēmusi, vai uzstās uz tās nojaukšanu.
Kā skaidro A. Cinis, Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības plāns, kas stājās spēkā pēc paviljona uzcelšanas, ēku atrašanos Līvu laukumā vispār nepieļauj bez laukuma attīstības koncepcijas izstrādes, taču nomas līgumā Anacapri esot paredzētas tiesības vietu kafejnīcas vajadzībām izmantot līdz 2017. gadam. «Jautājums, kas ir labāk. Ja nojauks, nebūs ne kafejnīca, ne kas cits. Tajā pašā laikā, ja tas paviljons ir maitājis izskatu, pēc dažu cilvēku ieskatiem, 10 gadu, varbūt vēl līdz koncepcijas izstrādei var pastāvēt,» piebilst A. Cinis. VKPAI inspekcijas vadītājs Juris Dambis gan vislabprātāk šajā vietā neredzētu nekādu celtni, taču, ja viņam jāizvēlas starp šo «nožēlojami nepievilcīgo būvīti» un kādu citu, viņš dotu priekšroku pēdējai iespējai.
Anacapri direktore Elita Erta noliedz iespēju, ka paviljonu varētu nojaukt, bet pieļauj tā rekonstrukciju. Pēc firmas lūguma arhitekte Zaiga Gaile jau piedāvājusi kafejnīcu «ietērpt» sarkanā kubā, ko pēdējā sēdē Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome atzina par arhitektoniski kvalitatīvāku risinājumu, taču šo ieceri nevar realizēt, jo nav atļauta paviljona apjoma palielināšana. Juridiskā puse pašlaik pašvaldībā tiek izstrādāta, un E.Erta cer, ka līdz tūrisma sezonas sākumam vai vēlākais rudenī paviljonu varēs pārveidot.
Tīri pieņemams?
Šogad Vecrīgā varētu parādīties arī citas stiklotas kafejnīcas. Pēc arhitektu biroja 5. avēnija projekta uzņēmums Makriv grasās tādu uzsliet Līvu laukumā pie Kaļķu ielas 11. nama galasienas, savukārt Možums Pro Tirgoņu ielā blakus Doma laukumam būvē apsildāmu paviljonu.
Par šīm celtnēm varēs spriest, kad tās tiks pabeigtas, taču par jau minēto pagaidu tirdzniecības vietu Marijas un Satekles ielu stūrī Rīgas Tehniskās universitātes profesors Jānis Krastiņš saka: «To ir grūti savādāk kā par būdu nosaukt. Kā tas vispār ir apstiprināts.» Sākotnēji uzņēmums Regals nami šajā vietā plānoja būvēt septiņstāvu centru, taču ekonomisku apstākļu dēļ no ieceres nācās atteikties. A. Cinis skaidro, ka pašvaldībai nav tiesību neļaut privātajiem uzņēmumiem savu zemi izmantot, kā tie vēlas, turklāt šajā gadījumā Vidzemes celtnieka 1 izstrādātais projekts uz papīra izskatījās labi. Taču tagad strīdēties par «estētisko kvalitāti» ar attīstītāju neesot pamata, jo nevienā normatīvajā aktā šādi uzstādījumi neesot noteikti.
«Tas, ka paviljons nav arhitektūras šedevrs, tas tā ir, taču man šķiet tīri pieņemams pēc izskata un materiāliem,» pārmetumiem nepiekrīt Regals namu direktors Jānis Brants un uzskata, ka «pašvaldība liekuļo, jo viss ir apstiprināts likumā noteiktajā kārtībā.»