Tas ir viens un tas pats jautājums. Birokrātija pašlaik saimnieko neefektīvi. Es domāju, vēl šā gada budžetā tai varētu nogriezt trīs miljonus. Nogriežot vienlaikus gan no ministrijas, gan aģentūras.
Rozentāles kundze tagad nāk un saka, ka vajag vēl 45,8 miljonus budžetā. Vai jūs piekrītat tādam uzstādījumam?
Es jebkurā gadījumā esmu par to, lai veselības aprūpē būtu vairāk naudas. Vienmēr teikušu - jā, mums vajag vairāk naudas. Cits stāsts, ka esmu reālpolitiķis un saprotu, kāda ir Latvijas ekonomiskā situācija, cik daudz kur mēs naudas varam saņemt. Ir jau šausmīgi labi teikt un ieņemt pozīciju - man vajag vairāk naudas - un viss būs. Bet diemžēl šobrīd ir jāstrādā ar tik daudz naudas, cik tās ir. Es labi saprotu, ka Dombrovska kungs ļoti grib palīdzēt veselības aprūpei un meklē iespējas iedot papildu naudu, bet tā nekad nebūs 45 miljoni.
Vai, jūsuprāt, ir iespējams atrast naudu pašreizējā veselības aprūpes budžeta ietvaros, lai nodrošinātu slimnīcās akūto pacientu uzņemšanu?
Patiesībā ir tā, ka mums otrajam pusgadam ir 202 miljoni latu, un tas ir tieši tikpat daudz, cik 2006.gada otrajam pusgadam. Problēma ir cita. Mēs esam pēdējos divus trīs gadus dzīvojuši pāri saviem līdzekļiem, īpaši šā gada pirmo pusgadu mūsu ministrija turpināja dzīt zirgus, kad jau bija skaidrs, ka viņus vajadzētu piebremzēt. Problēma ir apstāklī, ka ļoti lieli parādi ir uzkrājušies, īpaši īstermiņa kredītu vai tā saucamo preču kredītu veidā, kas dažādā veidā jau ir pārsnieguši īstermiņa vai pusgada termiņu, tad tie tiek pārkreditēti dažādos veidos. Nav jau tikai ministrijas budžets, ir arī ministrijas aģentūru, pēc tam ir arī lielo klīniku budžets, un tās tomēr ir valstij piederošas institūcijas. Tām ir uzkrājušies lieli parādi - gan galvotas naudas par celtniecību, remontu, gan tur, kur ir galvotas, garantētas, dotas naudas par ļoti lielām tehnoloģijām.
Ko var tagad darīt, ja līgumi jau ir parakstīti, slimnīcas sākušas kredītus apgūt? Slimnīcas saka - ja pārtrauks procesu, būs vēl sliktāk, jo darbi atstāti pusratā.
Ar diezgan lielu atbildības sajūtu varu teikt, ka mums vajadzīgs cita līmeņa menedžeris valsts sekretāra vietā. Valsts sekretāra vietā ir vajadzīgs cilvēks, kurš sevi pozicionē kā cilvēku, kurš grib palīdzēt šai valstij, kurš katru lietu izskata, iet uz sarunām ar katru kredīta devēju - vai tā ir līzinga kompānija vai kredītdevēju kompānija, vai tā ir banka vai starptautiska banka. Tāpat kā jebkurš cilvēks, kurš šodien nonācis finanšu strupceļā, meklē izeju, iet uz banku, mēģina dabūt kredītbrīvdienas, mēģina dabūt atliktos maksājumus. Veselības ministrija to nedara nemaz.
Par cik lielām summām ir runa?
Par 170 miljoniem. Tie ir kopējie galvojumi, kurus es redzu. Es pilnīgi ticu, ka ir vēl citas summas, kuras es neredzu. Es netieku klāt pie visas Veselības ministrijas budžeta, es tieku pie ļoti daudz. Lielākā daļa ir paslēpta preču, pakalpojumu ailītē. Es pilnīgi noteikti varu teikt, ka apmēram 70 miljoni latu šī gada kopējā veselības budžeta aiziet prioritārajos maksājumos, tie ir maksājumi, ko piedzen, piemēram, bankas. Veselības budžetam tā ir ļoti liela summa.
Jūs esat medijos izteicies, ka Rīgas 1.slimnīca netiks slēgta. No kurienes tāda pārliecība?
Mēģināšu pamatot ar četriem argumentiem. Veselības ministrija pēdējā gada laikā jau ir slēgusi - pēdiņās - Tuberkulozes slimnīcu, Psihiatrijas slimnīcu, Dzelzceļa slimnīcu, Narkoloģijas dispanseru, nekas nav iznācis. Izejot no šīs pieredzes, gribu teikt, ka šie solījumi ir nepamatoti galvenokārt tādēļ, ka nav tas cilvēks, kas spētu pieņemt tādus politiskus lēmumu. Otrkārt, gribu teikt, ka Rīgas 1.slimnīca pieder Rīgas pašvaldībai. Gribētu redzēt, kā Nils Ušakovs savu pirmo darbu Rīgā veiktu - ja tā būtu 1.slimnīcas slēgšana. Sevišķi, ja atceramies, ka Rīgas 1.slimnīcā ir, teiksim, internacionāls darbinieku sastāvs. Mēs lepojamies ar to, ka šajā slimnīcā ir dažādu tautu ārsti, īpaši medicīnas māsas. Trešais ir pasaules pieredze. Pasaulē mēs neesam pirmie, kuriem ir jebkāda ekonomiska krīze, kas atsaucas uz veselību. Kā vislīdzīgākos piemērus mēs varētu minēt Argentīnu, Brazīliju, Meksiku, daļēji arī Dienvidaustrumāzijas valstis. Visās šajās valstīs ir mēģināts sašaurināt centrālās slimnīcas. Es viennozīmīgi uzskatu, ka mums ir daudz par daudz gultu Rīgā, ka 1.slimnīca plānveida kārtībā būtu arī jāslēdz, es neesmu pret to. Bet es gribu teikt, ka nevienam, izņemot Pinočetu, 1973.gadā Santjago Čīlē neizdevās slēgt centrālās slimnīcas. Tā ir pasaules pieredze. Ceturtais ir vēl sliktāk. Es agrāk ticēju, ka 1.slimnīcu slēgs tādēļ, ka Latvijā ir shēmotāji politiķu vidū, kuri būs noskatījuši šo slimnīcu un sashēmos kaut ko slimnīcas teritorijā. Centrā, fantastiska vieta, satiksmes mezgls, blakus vecpilsēta. Es domāju, ka tiem, kas ir shēmotāji, nav pašlaik finanšu nekustamajiem īpašumiem vai ir citi prioritārāki projekti.
Kā, jūsuprāt, kopumā Veselības ministrijai sokas strukturālās reformas - slimnīcu un gultu skaita mazināšana, ko turpina Rozentāle?
Pirmkārt, veselības organizācija ir tāda pati zinātne kā jebkura cita medicīnas zinātne, tā ir jāmācās visu mūžu. Tajās (starptautiskajās) datubāzēs, kas mums ir pieejamas, Medicīnas bibliotēkā, nav iegājis neviens Veselības ministrijas darbinieks. To saku tādēļ, ka Veselības ministrijā nav neviena cilvēka, kuram interesētu veselības organizācija kā zinātne. (..) Es sekoju līdzi tam, ko profesore Rozentāle saka, un tas ir lielākoties pareizi, un tad es izlasu to, kas rakstīts dokumentos, kas ir sagatavoti Ministru kabinetam, un tas ir absurds.
Vai jūs domājat, ka māsterplāns nav balstīts zinātniskā pieejā?
Sākumā tas bija vairāk vai mazāk balstīts uz zinātniskiem pamatiem, pēc tam tika lēnām norakts politiskās spēlītēs. Nevar uzspēlēt politiku kaut vai uz to pašu Ludzas slimnīcu. Kad tik ļoti interesē, ka Ludzā būs vai nebūs vienas partijas līderis. Un pēc tam šogad pēc vēlēšanām slimnīcas direktors tiek sūtīts pie visiem deputātiem un viņam tiek teikts - ja būsi mūsējais, tad mēs vēl saglabāsimies, ja nebūsi, ne. Tā nav Latvijai pieņemama forma.
Tautas partija bijusi atbildīga par veselības aprūpes sistēmu pēdējos piecus gadus. Kā jūs vērtējat tās darbu šajos gados?
Tā ir traģēdija, kas ir iznākusi pašlaik Latvijai. Mēs tagad redzam rezultātu, un tas ir traģēdija. Man arī saka, ka mēs atrodamies vienā laivā. Nē, es jūtos vienā laivā ar tiem 1.slimnīcas doktoriem, kurus tagad izmet uz ielas. Un vienā laivā ar tiem, kuri šodien brauc projām. Es mēģinu visiem teikt - nebrauciet projām, mēģiniet palikt, mēs būsim kādreiz bagāta un stipra valsts, mēs saņemsimies. Bet man ir ļoti grūti ko pateikt šiem kolēģiem, kuri nāk tagad uz Ārstu biedrību rindā pēdējos divus mēnešus katru dienu. Meklē dokumentus, lai brauktu projām. Tas mani patiesi satrauc.
Es saprotu, Ārstu biedrībā ir jāiesniedz dokumenti, lai ārsts varētu strādāt citās valstīs. Kā jūs redzat šo dinamiku pēdējā laikā?
Tā ir dramatiska. Jūlijā 70 cilvēku. Mums visus gadus nāca galvenokārt vecumā pirms un pēc rezidentūras beigšanas - jauni cilvēki ar labām angļu valodas zināšanām, kuri jau bija pastažējušies vienā otrā pasaules valstī, gribēja vēl pastrādāt, pamācīties. Vēl īpatnēja lieta, ka vairāk nekā puse no kolēģiem bija Latvijas nelatvieši ārsti, viņiem bija mazāka saistība ar šo zemi. Šobrīd traģēdija zināmā mērā ir tā, ka ierodas kolēģi, pieredzējuši speciālisti, ap četrdesmit, pat piecdesmit gadu veci. Piemēram, viens kardioķirurgs, spīdoša zvaigzne Latvijas medicīnā. Un tie ir latvieši.
Jūs minat Tautas partijas saimniekošanu veselības jomā, bet vai jūs nesaredzat arī ārstu un slimnīcu direktoru atbildību šajā krīzē?
Katrā no šīm lielajām slimnīcām ilgus gadus valdē bija ielikts vismaz kāds cilvēks, kuram nebija nekādas saistības ar veselību un kurš patiesībā vienmēr tika nozīmēts pie iepirkumiem. Gandrīz katras slimnīcas direktors tika uzmanīts no Tautas partijas vadības, un zināmā daļā tas vēl ir tagad. Zināmā mērā tas ir tikai pieņēmums, un man ir grūti pateikt, ka tas ir tieši tā, tomēr, ja valdē ir ielikts cilvēks, kurš varbūt ir bijis labs tautsaimnieks bet no citas sfēras, kuram nav saistības ar medicīnu, tas rada zināmas aizdomas. Daudz kur slimnīcas vada nemediķi, tomēr parasti tie ir izauguši kā veselības organizatori. Ja tur pēkšņi parādās kāds lauksaimnieks pa vidu... Šajās slimnīcās diezgan brutāli šādā veidā tika izdarīts spiediens.
Jūs bieži pieminat Tautas partiju. Bet jums jau vēsturiski ir sliktas attiecības ar TP. Piemēram, pirms 2002.gada vēlēšanām jūs nonācāt konfliktā ar TP saistībā ar tā saukto skrejlapu lietu.
Man tā ir gadījies, ka es nemīlu šo partiju, tādēļ es lūdzu skatīt to visu rezignēti, varbūt man nav taisnība.
Kopš pagājušās nedēļas jūs esat Ministru prezidenta Valda Dombrovska padomnieks veselības aizsardzības jautājumos. Kā tas notika?
Ļoti vienkārši. Premjers Dombrovskis mani aicināja, lai es viņam pastāstu vienu, otru vai trešo jautājumu. Lielākoties tās bija sarunas par budžetu. Es patiesībā atbalstu viņa politiku pilnā apjomā - ja tev ir 100 latu, tev ir jāizdzīvo ar 100 latiem. Ja tu gribi, lai šī valsts iziet no krīzes, tad šajā mirklī tas ir jādara tā, kā to mūsu valsts finansisti dara.
Jūs esat aktīvi iesaistījies akcijā Sirdspuksti Baltijai, Baltijas ceļa 20.gadadienā. Cik dalībnieku jūs gaidāt?
Ar šo akciju es gribu saprotamā veidā parādīt, ka ziņas par mūsu nāvi ir pārspīlētas. Vai pāragras. Un es gribu pateikt, ka pasaule saprot tikai spēcīgas akcijas un spēcīgu kustību. Es ceru, ka vismaz 200 000 Baltijā iesaistīsies, skries tūkstošiem cilvēku. Noskries vienu kilometru par savu zemi, par Baltiju, pret krīzi vai vienkārši par savu veselību. Jo katra kustība ir veselība. Es izvēlējos šādu mehānismu galvenokārt tāpēc, ka tā ir kustība. Mēs izvēlējāmies orientēšanās sportu [sportistus] kā tos, kas nodrošinās nepārtrauktību no Tallinas līdz Rīgai un no Viļņas līdz Rīgai, tāpēc, ka tas ir organizētākais sporta veids.