Viņas tēvs, sniega un ledus pētnieks Ukičiro Nakaja 1936. gadā radījis pirmo mākslīgo sniegpārsliņu, pirmos kristālus audzējot uz truša spalvas. Bet viņa meita Fudžiko Nakaja - Expo' 70 Pepsi paviljonā - pirmo miglas skulptūru pasaulē. 28. maijā japāņu miglas skulptores un tēlnieka Ojāra Feldberga kopdarbs - vides objekts Akmens. Migla atklāja Brīvdabas mākslas muzeja sezonu.
Esam brīdināti, ka Fudžiko īsti nevēlas sniegt interviju. Beidzas ar to, ka stāvam kalna galā, Fudžiko brilles sīkajā lietū aizraso, un, gaiņādamas viena no otras odus, tomēr sarunājamies. Katrā viņas vārdā jūtamas japāņu tradicionālā sintoisma pēdas - Fudžiko priekšstati par pasauli kā dzīvi un apgarotu telpu mums visapkārt ir nesatricināmi. «Esam izvēlējušies ļoti jauku vietu, vējš nāk no kalna. Migla un vējš satiekas un izšķiras, satiekas un izšķiras,» nokāpusi kalna pakājē pieneņu pļavā, Fudžiko vēro miglas formas, kas mainās ik sekundi. «Puķes. Tās visu laiku mainās,» Fudžiko Nakaja aizdomājas, skatoties uz Pedvāles pārziedējušo pieneņu pļavu. Pienenes, tanpopo, esot arī Japānā. Tikai smalkākas, trauslākas.
Vai jūs dabā saskatāt tikai harmoniju, idilli? Nesenā zemestrīce kārtējo reizi rādīja, ka daba var būt arī ļoti nesaudzīga un bezkaislīgi brutāla pret cilvēku?
Jā. Bet par to, kas notika Japānā, ir jāvaino paši cilvēki, ne daba. Dabai piemīt viss potenciāls - gan lai iznīcinātu, gan lai dotu mieru un garīgo pieredzi. Cilvēki jūras krastā ir uzcēluši tik daudzus atomreaktorus. Mēs zinājām, ka būs šie cunami. Bet industrijas grib vairot naudu. Cilvēki to pieņem un sadarbojas. Zivju industrija ir iznīkusi. Bija kaut kas jāliek vietā. Tokijas industrija ir tik uzblīdusi. Tas tiešām ir nacionālais posts, ka mēs to nekādi nevaram ietekmēt, bet uzskatu, ka vajadzētu gan.
Vai ticat, ka cilvēki ir spējīgi apstāties vājprātīgajā dziņā pēc pašiznīcīga progresa?
Jā, man šķiet, ka šobrīd Japānai ir laba iespēja kļūt daudz ekoloģiskākai savā dzīves stilā. Mums tagad ir iespēja. Tāpēc, ka pēdējos piecus desmit gadus visi cieta no industrijas. Tagad mums ir iespēja iet citā virzienā. Maz ticams, ka valdība to atbalsta, bet tas ir nepieciešams. Mums nevajag tik daudz elektrības.
Kā jūs jūtaties Latvijā? Vai ar Ojāru Feldbergu esat dvēseles radinieki?
Mums ir daudz kopīga. Īpaši attieksmē pret dabu. Bet es domāju, ka Ojārs ir daudz vairāk garīgs. Es esmu vairāk fiziska. Es esmu vairāk zinātniece (smejas).
Tā ir laba simbioze
Man ir svarīga ne tikai savienība ar debesīm un dabu, bet es gribu, lai cilvēki arī fiziski izjūt miglu. Es neizsaku pati sevi. Forma jau ir dota. Man patīk anonimitāte.
Jūs ar miglu strādājat jau četrdesmit gadu. Tas ir ļoti ilgs dzīves periods. Kas jums īsti miglā šķiet tik fascinējošs?
Jā, tas laiks ir tik ilgs, jo es netaisu miglu komerciāliem mērķiem. Es vēlējos to izmantot kā mediju, lai koptu attiecības ar dabu, bērniem. Pirmo reizi miglas skulptūru izveidoju 1970. gadā Expo izstādē. Daudzi biznesa cilvēki nāca pie manis un bija ieinteresēti izmantot manu miglu, lai popularizētu ierakstus, popmūziku, gribēja to izmantot rokkoncertos. Mani mentāli tas neinteresēja. Es to nedarīju. Migla mani valdzina kā ļoti gaistošs medijs. Jūs nevarat to notvert. Jūs tāpat arī nevarat notvert gaismu. Tās ir radības pašas par sevi. Es neizsaku sevi. Daba ir labākā skulptore un izsaka pati sevi. Radu tai tikai labāko skatuvi. Es neattēloju cilvēku seju vai formas, kuras es pazīstu, bet dodu iespēju izteikties dabai pašai, ļoti lielā mērā respektējot materiālu. Tas izsakās pats. Manuprāt, daba stāsta vairāk, nekā mēs spējam tajā ieraudzīt.
Vai sevi uztverat vairāk kā zinātnieci vai mākslinieci?
Es radu mākslu ar zinātnieces prātu (smejas). Tā ir mana pašizpausme. Gribu zināt par dabu vairāk kā dabas pētniece. Padarīt to cilvēkiem vairāk pieejamu. Gribu panākt, lai daba runā ar cilvēkiem. Tāpēc, ka tagad dabu mēs tikai izmantojam. Redzam dabu tikai tajā veidā, kādā mēs to gribam, kādā mums to vajag redzēt. Bet, ja jūs lietojat iztēli, daba jums var dot daudz daudz vairāk. Es vēlos izmantot miglu, lai mēs pret dabu attiektos daudz radošāk. Lai ieraudzītu lietas citā gaismā. Lai tas kļūtu par mākslas sistēmu. Daudzi cilvēki ir vienkārši izkrituši no šīs sistēmas.
Jūs esat teikusi, ka suņi un bērni jūsu miglas skulptūras uztver vislabāk. Kā jūs to īsti domājat?
(Smejas). Viņiem nav iepriekšpieņēmumu. Viņi ir prātā brīvi, viņi miglu tiešām jūt, prot novērtēt miglas dinamiskās izmaiņas. Bērni izmanto visas viņu maņas, lai to sajustu, bet pieaugušie - tikai acis.
Kurā brīdī, jūsuprāt, pieaugušie zaudē šo bērnu jūtīgumu? Kas ar viņiem notiek?
Mēs esam tik atkarīgi no vizuālām maņām. Esam pazaudējuši ožu, kāda piemīt suņiem, un mums nav tāda dzirde kā kaķiem. Mēs esam daudz pazaudējuši. Mums nākas pieskarties tik daudz priekšmetiem. Arī taustes izjūtas mums nav sevišķi izteiktas. Kad pieaugušais ieiet iekšā miglā, nav iespējams stāvēt taisni. Vizuālā koordinātu sistēma ir nojaukta. Jums ir jāizmanto citas maņas, lai saglabātu līdzsvaru. Kā suņi un bērni, kas ir dinamiski un skraida te pa labi, te - kreisi. Mums jāatklāj, ka mums ir daudz vairāk kā vien piecas un sešas maņas un jāuztver pasaule citā veidā.
Kas ir stiprāks - akmens vai migla?
Hm, akmens ir pastāvīgs, tas paliks mūžīgi. Šādā nozīmē akmens ir ļoti stiprs. Bet migla nemitīgi mainās un mainās. Un pastāvīga mainīšanās arī ir ļoti liels spēks. Es nezinu (smejas). Vēl pirms pāris dienām šis pieneņu lauks bija pilnīgs dzeltens, tagad tikai - puse, vēl pēc brīža tas būs gluži balts un pūkas lidos uz visām pusēm.
Runājot par nemitīgo maiņu un niansēm, starp citu, cik vārdu japāņu valodā paredzēti miglai?
Cilvēku, kurš saskata nianses, kurš spēj novērtēt tikai miglu ap kalnu kā ļoti skaistu, bet prot novērot arī to, cik skaisti migla uzvedas un dzīvo, tas ļoti baro. Mūsu valodā ir daudz, daudz miglas apzīmējumu.
Cik daudz, ap desmit vai vairāk?
Domā. Desmit noteikti, bet ir vēl vairāk. Ir rīta migla, lietus migla... Migla ir ļoti māksliniecisks medijs, bet modernā sabiedrība to ir padarījusi par slikto puisi - jūs nevarat miglas dēļ lidot. Fog (migla - angļu valodā - red.) asociē ar smogu, un tas skaitās kaut kas slikts. Es gribu aizstāvēt tās godu (smejas).
Jūs Talsu muzejā interaktīvajā ekspozīcijā, uzspiežot uz pogas «lakstīgala» un paklausoties treļļus, pēc tam esot stāstījusi, ka Japānā populāras esot lakstīgalu sacensības. Veci vīri ķerot putnus un mācot dziedāt. Vai jūs, lūdzu, varētu atkārtot šo stāstu vēlreiz?
Jā, tā tiešām ir. Mums, japāņiem, attiecības ar dabu ir tik svarīgas, ka mums šādas sacensības ir ļoti populāras.
Vai tas nav mazliet augstprātīgi - cilvēkam mācīt putnam dziedāt? Vai tad visas lakstīgalas nedzied nevainojami?
(Smejas). Bet vienmēr kāda dzied vislabāk. Pēc viņas parauga arī māca pārējās.
Intervija turpinās Pedvāles muzeja krodziņā «Dāre» starp zviedru mākslinieka Hansa Dhejnses govju - kurzemnieču fotoportretiem. No ūdens un akmens stihijas esam nonākuši pie uguns. Kuras kamīns.
Vai jūsu tēvs - sniega un ledus pētnieks Ukičiro Nakaja - ietekmēja jūsu radošo izpausmi?
Jā. 60.-70. gados mani interesēja, kā savienot zinātni un mākslu. Pateicoties tēvam, man bija viegli saprast arī zinātnisko izpausmes veidu, man pret to nebija mentāla bloka. Sabiedrība bija tik ļoti daudz ieguldījusi tehniskajā attīstībā, ka mākslinieki palika ārpusē. Lai padarītu sabiedrību humānāku, bija jārunā tās valodā un jāstrādā ar tehniskākiem izteiksmes līdzekļiem. Man ir arī pults, kur es varu regulēt miglas līdzsvaru (smejas). Arī mūsdienu sabiedrība koncentrējas uz augstajām tehnoloģijām un māksliniekus izstumj.
Ko esat studējusi?
Es studēju mākslu. Pēc izglītības esmu gleznotāja. Sākumā es gleznoju mākoņus, bet tagad taisu mākoņus (smejas). Fudžiko Nakaja aizdomājas un atkal jau kuru reizi intervijas laikā atgriežas pie pļavas un mainības idejas. Dzeltenas puķes, zilas puķes, un atkal... nāk atpakaļ un dod jums cerību. Māksla ir vairāk orientēta uz mūžīgām lietām.
* Pienene - japāņu valodā