Andris Vilks ir viens no pēdējā laika profesionāli spēcīgākajiem finanšu ministriem ar pietiekami plašām zināšanām ekonomikā un finansēs, viņš labi izprot tās nozares, kas ir finanšu ministra kompetencē. Tomēr Andris Vilks saistīts arī ar politiku, bet politika un ekonomika ne vienmēr virza uz identiskiem mērķiem.
Domājat, ka ministram nevajadzētu būt kāda politiskā spēka pārstāvim?
Tādās situācijās, kas ir nestabilas, respektīvi, krīzes brīžos, ministram labāk būt savas jomas profesionālim. Mierīgos laikos valstij var būt politiski ministri, kuri ne vienmēr ir profesionāļi savā jomā. Bet kritiskā situācijā jāmeklē vienlaikus racionāli un inovatīvi risinājumi, kādus rast var vienīgi zinošs profesionālis, kurš, kā mēdz sacīt, apzinās spēles laukumu. Jārīkojas īstermiņā, jābūt radošam, operatīvam līderim. Nevienam politiskam ministram nav tādas kapacitātes.
Ekonomikas analītiķi bieži pauduši viedokli, ka viena no Latvijas problēmām, kas principā būtu jāapkaro Finanšu ministrijai, ir lielais ēnu ekonomikas īpatsvars. Vai jūs tam piekrītat?
Apgalvojums, ka mūsu valstī ir milzīgs pelēkās ekonomikas īpatsvars, noteikti vērtējams kā pamatots. Pēdējā laikā situācija mazliet uzlabojusies, bet es, strādājot kā biznesa konsultants, pazīstot biznesa vidi, varu teikt, ka pelēkā ekonomika joprojām ir nopietna problēma. It sevišķi mikrouzņēmumu vidē ir simtiem, pat tūkstošiem tādu uzņēmēju, kuri vispār nezina, kādi nodokļi jāmaksā un kādas ir nodokļu likmes. Visi darījumi tiek kārtoti skaidrā naudā. Piemēram, maksā strādniekiem par remontu dzīvoklī vai automašīnas labošanu tikai skaidrā naudā. Valsts ieņēmumu dienestam nenoliedzami nav vienkārši šos pelēkās ekonomikas zonā strādājošos maza mēroga uzņēmējus «izķert», summas jau tur nav lielas. Varbūt pat vienkāršāk ir apkarot kontrabandu.
Ja ierēdņi vairāk skaidrotu, kāpēc nodokļi jāmaksā, pelēkās ekonomikas sektors varētu mazināties?
Nē, tie cilvēki, kuri pieraduši nodokļus nemaksāt, pēkšņi nesāks maksāt. Līdzēt var tikai paaudžu maiņa, jauni cilvēki ar savādāku vērtību skalu. Patlaban sekas lielajam nodokļu nemaksātāju skaitam ir tādas, ka viņi ir maksātspējīgāki nekā nodokļu maksātāji, un tas tur augstā līmenī cenas. Jo, salīdzinot ar Latvijas algām, cenas mūsu valstī tiešām vērtējamas kā augstas.
Piekrītat apgalvojumam, ja strauji augtu algas, kas būtu iespējams, ja kāptu ražošanas efektivitāte, tad mūsu valstī masveidā atgrieztos ārvalstīs strādājošie cilvēki, vai arī algas nav noteicošais?
Cilvēks vienmēr skatās, kur labāk - Latvijā, Lielbritānijā vai kādā citā valstī. Svarīga ir situācija darba tirgū, kā arī sociālās garantijas, pat bezdarbnieka pabalsta lielums un saņemšanas nosacījumi. Nenoliedzami algas ir ļoti svarīgs faktors. Ja algas Latvijā pieaugs radikāli, daļa aizbraukušo tiešām atgriezīsies, bet nevar domāt tā, ka, ja algas divkāršosies, visi aizbraucēji tūlīt kāps lidmašīnās un reemigrēs uz mūsu valsti.
Jāņem vērā arī tāds faktors kā ikviena cilvēka personība. Diemžēl Latvijā - tāpat kā daudzās postpadomju valstīs - ir daudz cilvēku bez iniciatīvas, bez uzņēmības, ar nepietiekami kvalitatīvu izglītību tādā ziņā, ka izglītība devusi ļoti daudz informācijas, bet nav nodrošinājusi prasmi šo informāciju izmantot, pieņemt lēmumus, rīkoties uzņēmīgi. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc mums ir tik liels aizbraukušo skaits.
Gribat teikt, ka daudzi izglītoti cilvēki spēj sevi realizēt tikai kā darba ņēmēji un pat nepieļauj iespēju kļūt par uzņēmējiem?
Es teiktu vēl asāk - tikai kā melnstrādnieki, kuri spēj izpildīt tikai precīzi definētu uzdevumu, lai arī cik izglītoti būtu. Ekonomikas ministrijas koordinētā reemigrācijas plāna lielākā nepilnība ir tā, ka šis plāns atkal orientējas uz darba ņēmējiem, bet vajadzētu cilvēkus stratēģiskā līmenī mudināt kļūt par darba devējiem, nodrošināt darba vietu vismaz sev un savai ģimenei, veidot kaut savu mikrouzņēmumu.
Lasot Dienu, skatoties radījumus televīzijā, uzzinu, ka ir cilvēki, kuri attīsta savu biznesu ar minimāliem resursiem un dažu gadu laikā izveido nopietnu ražošanas vai pakalpojumu uzņēmumu, diemžēl tādu nav daudz.
Atļaušos būt cinisks un teikt, tas pat ir labi, ka no Latvijas daudzi aizbraukuši, jo daļa no aizbraucējiem - protams, ne jau visi - paliekot Latvijā, tikai būtu papildinājuši mūsu valsts bezdarbnieku rindas, prasījuši valsts un pašvaldību atbalstu, tērējuši valsts finanšu līdzekļus. Bezdarbnieku skaits mūsu valstī tad būtu daudz augstāks, un Latvijai būtu vajadzīgs ļoti apjomīgs finansiālais atbalsts no Eiropas Savienības un Starptautiskā Valūtas fonda, lai sabalansētu ekonomiku.
Pieminējāt mūsu izglītības trūkumus. Vai reformas, ko piedāvā izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis, varētu nodrošināt to, ka cilvēki iemācās būt par darba devējiem vismaz sev un savai ģimenei?
Idejas līmenī pilnīgi noteikti. Ministrs runā par to, ka izglītības sistēmai mazāk jābūt teorētiskai, vairāk jāveido praktiskās iemaņas. Mācību uzņēmumu veidošana ir ļoti laba iecere, kas aizsākās jau pirms Roberta Ķīļa kļūšanas par ministru. Robertam Ķīlim taisnība arī tajā ziņā, ka jaunajai paaudzei jāieaudzina atbildība, mērķtiecība un altruisms, jo šīs īpašības noderīgas cilvēkam kā vēlākajam darba devējam, nevis darba ņēmējam.
Bet jāpiekrīt arī ministra kritiķiem, ka ar idejām vien ir par maz. Zinu, ka Robertam Ķīlim ne īpaši patīk rakstīt koncepcijas un programmas, bet bez tām arī nevar. Galu galā, lai ministrijas aparāts raksta. Roberta Ķīļa gadījumā ļoti svarīgi, lai ministrijā būtu tādi darbinieki, kas ministra idejas spētu transformēt konkrētos rīcības plānos, kuros būtu precīzi izplānots, tieši kurš un ko darīs, par kādiem līdzekļiem, ar kādiem resursiem. Pagaidām mēs konkrētus plānus neredzam.
Vēl Roberta Ķīļa grūtības slēpjas tajā, ka reformām vajadzīgs atbalsts vidē, uz kuru tās attiecas, bet augstākās izglītības vidē atbalsta nav. Vide, par kuru Ķīlis kā ministrs ir atbildīgs, vispār nesaprot, par ko viņš runā. Divus gadus būdams rektors Ekonomikas un kultūras augstskolā, zinu, ka tā gan ir vides, nevis ministra problēma.
Vide pamatojas uz teoriju izklāstu, nevis praktisku iemaņu nodrošināšanu?
Jā, vienkārši tāpēc, ka lasīt teorētiskas lekcijas ir daudz vieglāk,nekā apmācīt praktiski. Latvijai vajadzētu pārņemt ASV un Lielbritānijas pieredzi - no uzņēmēju vides augstskolām piesaistīt erudītus cilvēkus ar pieredzi praktiskajā uzņēmējdarbībā. Cilvēkiem, kuri ikdienā vada uzņēmumu, jau nav laika pedagoģiskam darbam, bet varētu aicināt lasīt lekcijas, piemēram, pensionējušos uzņēmumu vadītājus. Jāveido saikne starp uzņēmējdarbību un teoriju.
Latvijā daudziem problēma ar biznesa sākšanu gan ir tā, ka trūkst ne vien uzņēmības un izglītības, bet arī sākuma kapitāla. Banku informācija liecina, ka uzkrājumi tiek veidoti, bet ļoti lēni.
Jā, un nepietiekami, lai uzkrātu tik daudz, ka varētu sākt biznesu, jo nenoliedzami bez ieguldījumiem biznesu uzsākt nevar.
Jūs sniedzat biznesa konsultācijas dažāda mēroga uzņēmējiem, vai esat secinājis, ka krīze Latvijā pārvarēta?
Situācija ir neviennozīmīga. Ir uzņēmēji, kuri pārvarējuši krīzi, atraduši jaunus produktus, ieviesuši jaunas tehnoloģijas, bet liela daļa mazo un vidējo uzņēmumu joprojām ir stagnācijā. Veiksmes stāsts mums ir tikai makroekonomikas līmenī, kur pēc cipariem viss izskatās labi.
Daudzi saka - Latviju no krīzes izvilka eksports.
Ja salīdzinām tirdzniecības bilanci, tad tā joprojām ir negatīva, respektīvi, imports pārsniedz eksportu. Jau tas vien nosaka, ka ekonomika būs nestabila - kāpums un kritums, atkal kāpums un kritums. Tāpēc eksportam būtu jāaug.
Nesen paudāt viedokli, ka Latvijai jāiestājas eirozonā, bet nav teikts, ka tieši 2014. gada 1. janvārī, savukārt pēc daudzu uzņēmēju teiktā, tieši eiro ieviešana eksportu varētu veicināt.
Jautājums ir nevis par Latviju, bet par grūti prognozējamo situāciju eirozonā un vispār Eiropā. Mudinājumi Latvijai pievienoties eirozonai balstās uz pieņēmumu, ka nākamos piecus desmit gadus Eiropā valdīs stabilitāte. Valdības un Latvijas Bankas viedoklis izgaismo tikai eiro ieviešanas plusus un vienmērīgo, stabilo augšupejošo attīstību. Tomēr pastāv riski, kas saistīti ar to, ka ekonomiskā situācija eirozonā turpina pasliktināties. Dienvideiropa - Spānija, Malta, Kipra, Portugāle, Grieķija - ir recesijā. Izaugsmes tempi palēninās arī Vācijā. Savā Jaunā gada uzrunā Angela Merkele uzsvēra, ka šis gads būs Vācijai sarežģītāks nekā iepriekšējais, kurš arī nebija viegls. Tas, ka sarežģīts gads bija arī Francijai, ir plaši zināms. Ekonomiskā situācija pasliktinās arī Austrijā, Nīderlandē, pat Igaunijā.
Kas, jūsuprāt, mainīsies Latvijas iedzīvotājiem un kas uzņēmējiem pēc 2014. gada 1. janvāra?
Tas ir atkarīgs no eirozonas riskiem, kas var īstenoties vai neīstenoties. Ja situācija eirozonā būs stabila, uzņēmējiem eiro ieviešana būs izdevīga, tāpat privātpersonām, kam ir kredīti eiro. Nenoliedzami eiro ieviešana mazinās valūtas konvertācijas izmaksas. Bet iespējams arī tāds scenārijs, ka Latvijai būs obligāta nepieciešamība glābt citas valstis, citu valstu bankas. Ja situācija eirozonā pasliktināsies, mums vajadzēs krietni daudz naudas samaksāt par citu kļūdām.