Teātru Ābolu ķocis

SILVIJA RADZOBE

***

Lugas - antiutopijas sižets ar savu paradoksālo konstrukciju var likties pat saistošs. Valstī, kur māksla pasludināta par noziegumu, notiek dīvainas lietas: pilsonis Verners Brauns uzdodas par mākslinieku, lai arī tāds nav; šis pats Brauns kļūst par bērna slepkavu - noziegumu, tāpat kā vairāku tēlu seksuālās perversijas, jāsaprot, provocē mākslas aizlieguma radītais tukšums; tiesnesis Volfs, kurš nozāģē Brauna roku, kļūst par slepkavas draugu un mirst viņa vietā. Diemžēl režisors nav atradis veidu, kā dot lugai savu «pievienoto vērtību», - izrāde atstāj racionālas, lomās izstāstītas lekcijas iespaidu; vārdu plūdi šķiet nebeidzami, lai arī situācija sen skaidra. Olga Dreģe, Daiga Kažociņa, Normunds Bērzs, bet jo īpaši Jānis Reinis (Brauns) un Juris Lisners (Tiesnesis) spēlē patiesi un organiski, reālistiskā stilā. Totāli statiska ir Jaunās zāles telpa: scenogrāfe Ieva Jurjāne noklājusi grīdu ar grāmatām, kas izgāztas no plauktiem. Ja pa grāmatām staigā «sliktie» tēli izrādes laikā, tā ir viena lieta, ja pa tām klumpačo režisors, scenogrāfe, aktieri, iznākuši uz aplausiem, pavisam cita: mākslinieki sevi neviļus pielīdzina barbariem, pret kuriem vērsta izrāde.

HENRIETA VERHOUSTINSKA

***

Viestura Kairiša izrāžu īpašā suģestija slēpjas ne tik daudz viņa aizraušanās faktā ar filozofiski vispārinātām sociālpolitiskām tēmām un vācu teātra skaudri mūsdienīgo estētiku (te noteikti savs nopelns ir dramaturģei Margaritai Ziedai, kura regulāri strādā ar V.Kairišu), cik šo tēmu savienojumā ar tikai Kairišam piemītošo īpašo skatuvisko metafiziskumu. Dāņu dramaturga J.Rodes luga ir politfilozofiska līdzība par valsti, kurā māksla aizliegta ar likumu (nelasot lugu, izrādē sižetiski naratīvā kanva atgādina Mārtina Makdonas Spilvencilvēku un vēl agrāk - dažas Dīrenmata lugas, tikai tādā atvieglinātā variantā). Uz skatuves notiekošajā daudz kas šķiet pazudis tulkojumā (piemēram, sižetiskā loģika), tomēr Nacionālā teātra aktieri Jānis Reinis un Juris Lisners, kā arī viešņa no Dailes teātra Olga Dreģe, spēlējot savus neticamos varoņus kā dzīvus, reālus cilvēkus, panāk, ka notiekošais - ieskaitot incestu un piecgadīgas meitenes slepkavību - izskatās kā baiss sapnis, sirreāls murgs, kam ar izrādē atstāto lugas pārlieku plakano ideju un didaktiku vairs nav sakara. Režisors šķiet apmaldījies nozīmēs un vēstījumā, tāpēc, nenoliedzot viņa spēju radīt gluži infernālu - nebanālā nozīmē - gaisotni un intrigu, kas neatlaiž ilgi pēc izrādes noskatīšanās, dažbrīd smacīgi lēni ritošās iestudējuma minūtes raisa neizpratni un pat garlaicību. Kāpēc tā, mēģināšu noskaidrot recenzijā Kultūras Dienā piektdien.

UNDĪNE ADAMAITE

*****

Vērtīga izrāde. Paldies radošajai grupai - Viesturam Kairišam, Margaritai Ziedai, Ievai Jurjānei un visam aktieru ansamblim - par iespēju ar savu solidaritāti (vērtējumā) «parakstīties» par kultūru zem konkrēta mākslas darba, nepiedaloties nevienā akcijā, kurā, iespējams, nāktos noraudzīties, kā cunftes brāļi diletantiski protestē - kliedz un lamā valdību niknuma un bezspēcības izķēmotām sejām. Cik tad Latvijā ir intelektuāļu, kam tur nervi konstruktīvi izteikties, faktiski - par tiesībām elpot?… Pazemo piedalīties dialogā, kas paredz Tumsonībai skaidrot un taisnoties, ierādīt mākslas jēgu un skaistumu. Patiesībā brīnos par tik pozitīvo attieksmi pret iestudējumu, kurš saka tieši - kroplīgas idejas dzemdina kroplīgas izpausmes augošā progresijā. Teorētiski gan lugā, gan izrādē, gan scenogrāfijā (klājiens ar bibliotēku «liekajām» grāmatām jau vien ir gatava instalācija ar skaidru vēstījumu, izrādi varētu nemaz nespēlēt) ietverts milzīgs didaktisma risks. Lai nu ko - didaktiku mākslā neieredzu. Iestudējumam izdodas šo acīmredzamo tiešamību un aktualitāti piepildīt ar dzīvu skarbu, galvenais, pretrunīgu saturu. Nepiekritīšu, ka te viss notiek tik vienkārši kā padomju melnbaltajā dramaturģijā - sliktais pāraug un pārtop par labo, tātad mākslinieku. To neļauj Jura Lisnera smalkā spēle tiesneša Volfa ādā. Pinokio pelni, manuprāt, precīzi signalizē par ārprātīgo situāciju Latvijā, kad tiek sarīdīti mākslinieki, kultūras cilvēki pret pārējiem, eksaktās pasaules cilvēkiem un ikvienu, kurš «vērtē mākslu uz 5» (cik tālu var nonākt?). Izrāde atgādina teātra vēsturē būtisko Ādolfa Šapiro iestudējumu Sniegotie kalni, nedaudz arī Džeimsa Krisa darbu Tims Tālers jeb pārdotie smiekli.