Telefons kā protēze

nesen New York Times bija lidzigs raksts, kur raksta autore ari aprakstijusi, ka viegli "atriebusies: sadiem sakliem runatajiem - vienam pazvanijus nakts laika, pec tam kad vins kafejnica vairakkart skali nosaucis savu telefona numuru savam sarunbiedram, savukart kada cita sarunu ierakstijusi diktafona, un uz jautajumu - kapec vina ta dara atbildejusi - ja reiz tu uzskati, ka man jadzird tava saruna, iespejams, vina ir tik svariga, ka es labak saglabasu kopiju:):) bija vel citi piemeri, bet skiet si skala runashana mobilajos tel ir kluvusi slimiba jau visur pasaule

Nez ko vēl Tu iesāktu, ja tās lietvedes būtu pusmūža gados un "Skonto" vietā klausītos LR2... :)

Telefons kā rokas pagarinājums, dators - kā papildus , otras galvas pielikums.

Nesen sāku vadīt biroju, kur manā pakļautībā ir trīs lietvedes. Cik viņas bija pārsteigtas, ka es palūdzu darba laikā privātos tālruņus nolikt klusuma režīmā (skaistules aiziet pusdienās vai uz tualeti un tie mobilie bezgalīgi pļērc tās bezgaumīgās melodijas) un pretīgo radio Skonto klausīties austiņās, nevis pilnā skaļumā darba telpās. Šo manu lūgumu viņas uzskatīja par izcilu bezkaunību, aizskrēja pie direktora sūdzēties. Ja darba vietā cilvēki nejēdz uzvesties, tad ko var gaidīt no sabiedriskā transporta? Neko...