Saprotams, Maskavā nīgra neizpratne un taujāšana - kurš tad ir galvenais priekšnieks Vašingtonā un nosaka ASV ārpolitiku, un kāda tad īsti ir šī politika attiecībā uz Krieviju?
Taču Baidena pamata tēzes nav pretrunā ar Obamas vēstījumu, bet viņa vērtējums par Krievijas globālo ambīciju neatbilstību tās ekonomiskajām iespējām lielā mērā atbilst arī pašā Krievijā diskutētajam. Tāpēc jautājums varētu būt pirmām kārtām par to, kāpēc Baidens izvēlējās runāt tik nediplomātiski, kaut arī viņa teiktajam daudzi piekristu gan Vašingtonā, gan Maskavā.
Acīmredzot Obamas un Baidena vēstījumi ir domāti dažādām auditorijām. Obama uzrunā Krieviju, taču Krievija noteikti nav pašreizējā Baltā nama saimnieka prioritāte, ja salīdzina ar problēmām, kuras ASV nākas risināt citur pasaulē. Savukārt Baidena runātais droši vien jāuzskata par atbildi uz Austrumeiropā pieaugošajām bažām, ka Savienotajām Valstīm šis reģions pašlaik varētu nebūt tik svarīgs kā iepriekš, tāpēc Krievijai paveras iespējas atgūt ietekmi bijušās PSRS un padomju bloka valstīs.
Šīs bažas paustas 16.jūlijā publiskotajā divdesmit divu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu ietekmīgu politiķu un intelektuāļu atklātā vēstulē Obamas administrācijai ar aicinājumu neatstāt šo reģionu novārtā, jo Krievija vēl arvien nav pilnībā pieņēmusi šo valstu suverenitāti, un «pārāk šaura Rietumu interešu izpratne varētu novest pie nepareiza veida piekāpšanās Krievijai».
Šī vēstule radījusi apmulsumu Vašingtonā, neoficiāli atzīst ārlietu resora pārstāvji. Šis reģions tiešām nav ASV valdības uzmanības degpunktā, taču pat domās netiekot pieļauta iespēja slēgt kādus darījumus ar Krieviju uz austrumeiropiešu rēķina. Baidena intervija, ko viņš sniedza uzreiz pēc brauciena uz Gruziju un Ukrainu, acīmredzot ir atbilde uz vēstulē paustajām bažām.
Tiesa, to, ka Amerika neiztirgos Austrumeiropu Krievijai, Baidens izvēlējās pavēstīt savdabīgi - ka Krievija īsti nespēj ne pieprasīt, ne piedāvāt neko tādu, par ko Amerikai vispār būtu jātirgojas. Ja Maskava iedomājas, ka Vašingtona varētu piekrist kādiem darījumiem cerībā saņemt kaut ko pretī, tad «mēs to nedarīsim», saka Baidens, «to darīt nav vajadzības». Un arī samazināt kodolieroču arsenālu, par ko Obamas vizītes laikā tika parakstīta vienošanās, Krievija piekritusi nevis tāpēc, ka tās vadoņi būtu pēkšņi piedzīvojuši atklāsmi, ka vairs negrib apdraudēt savus kaimiņus, bet gan tāpēc, ka nevar atļauties to uzturēt.
«Domāju, ka mēs stipri par zemu novērtējam tās kārtis, kuras mums ir rokās,» viņš paziņo un arī uzskaita Krievijas vājuma faktorus - gan arvien sliktāko demogrāfisko stāvokli, gan iznīkstošo ekonomiku, gan vājo banku sektoru - «viņi ir situācijā, ka pasaule viņu acu priekšā mainās, un viņi turas pie kaut kā pagātnē, ko nav iespējams noturēt».
Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs Baidena teikto raksturoja kā no iepriekšējā ASV prezidenta Džordža Buša administrācijas pārstāvju runām nokopētu un mēģinājumu «ievilkt mūs atpakaļ pagātnē».
Taču Lavrova pieminētā «pagātne» iestājās pēc tam, kad Krievijas rīcība lika Bušam vilties par prezidenta Putina acīs ieraudzīto dvēseli, it īpaši pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā pērnvasar. Savukārt Baidens runā par Krievijas vadoņu dzīvošanu impēriskajā pagātnē. Arī Obama pirms došanās uz Krieviju bija pārmetis Putinam palikšanu ar vienu kāju aukstā kara pagātnē, bet savā runā Maskavā pateica, ka diemžēl virsroku reizēm gūstot «XIX gadsimta priekšstati» par ietekmes sfērām. Arī austrumeiropiešu vēstulē paustas bažas, ka Krievija cenšas panākt «XIX gadsimta mērķus ar XXI gadsimta metodēm». Baidens pasaka: «Es negaidu, ka Krievija - īpaši šī valdība, īpaši Putins - pieņems domu, ka viņiem jāatsakās no ietekmes sfēras. Taču es sagaidu, ka viņi sapratīs, ka mēs nepieņemam ietekmes sfēru.»
Obamas vēlme redzēt Krieviju kā stipru, plaukstošu un miermīlīgu valsti un ASV partneri nav pretrunā ar Baidena vērtējumu, ka Krievijas vadītāji tā vietā cenšas uzvesties kā aizpagājušā gadsimta lielvaras valdnieki, kaut gan nevar to atļauties. Taču arī Baidens ir savā ziņā optimists: «Šie puiši nav absolūtas intelektuālas viduvējības, kas turas pie kaut kā, kam neviens netic. Viņi ir galu galā pragmatiski.» Tiesa, tas nenozīmējot, ka tie nevarot izdarīt arī kaut ko «stulbu». Tomēr «nekad nevajag iedzīt kādu stūrī un aizšķērsot viņam vienīgo izeju no tā», Baidens brīdina.
Baidena sacītais konstatē atšķirības Vašingtonas un Maskavas skatījumā uz pasauli, taču neiedzen Krieviju stūrī un būtiski nemainīs abu valstu vēsi pragmatiskās attiecības. Jācer, ka austrumeiropiešu vēstule Obamam liks ASV valdībai gan rūpīgāk sekot, lai Krievija neatļaujas šeit neko «stulbu», un stiprināt NATO militārās spējas, gan kopā ar šejienes valdībām meklēt efektīvākos risinājumus pret tajā uzsvērtajām XXI gadsimta neoimperiālisma metodēm.