Konkurss uz šo vietu noslēdzās maijā, kad atnāca apstiprinājums no BFSU administrācijas, ka universitāte ir gatava pieņemt mani darbā. Gatavošanās notika visu vasaru - vīza, materiāli, biļetes, dzīvesvieta un vēl visāda dokumentācija. Kad pienāca septembris, bija pēdējais laiks sakravāt koferi, ieslidināt pasi kabatā un posties uz lidostu, lai vismaz vienu gadu pavadītu kolorītajā miljonu pilsētā Pekinā.
Kā visizdevīgāko brauciena maršrutu izvēlējos lidojumu caur Maskavu, kurā pamazām guvu priekšstatu, kā ir uzturēties valstī ar lielu birokrātiju un citādu dzīves uztveri. Krievu tantiņas visādos toņos skaidro ārzemniekiem, ka pieņemot oņļī rubļi, lai ar saviem dolāriem un eiro ejam uz tax-free zonu, kur, protams, viss ir dārgāks.
Pekina mani sagaidīja pusdivos naktī. Ļoti silts un spiedīgs gaiss, kas mijas ar mitrumu, bija mana pirmā Ķīnas sajūta. Otrā - visu laiku gribas nomazgāt rokas, jo dzirdēts, cik viegli Ķīnā dabūt kādu infekciju. Tomēr vislielākais kultūras šoks bija attiecībā uz savām zināšanām. Pirmo reizi tā no sirds sapratu, ka ar angļu valodu vien šeit grūti iztikt. Nav jau runas par to, ka nesaprotu, ko cilvēki runā. Neprotu arī izlasīt, kas rakstīts.
Uz jautājumu, vai universitāte ir tālu no lidostas, man atbildēja, ka tepat vien esot, kādi 40 kilometri... Pekinas izmēri ir neaprakstāmi.
Jautājot par motivāciju - kāpēc BFSU studenti grib mācīties latviešu valodu? Ķīnietim ir lepnums zināt kaut ko, ko nezina citi. Ja tu saki, ka proti angļu valodu, tu esi tāds pats kā visi citi ķīnieši, kas prot angļu valodu. Bet, ja tu pasaki, ka proti latviešu valodu, tu esi unikāls.
Pirmo dienu birokrātija ir nepārspējama. Man vajadzēja tieši trīs dienas, 100 juaņu, pārdesmit telefona zvanu un nervus, lai tiktu pie interneta, kur sociālās vietnes Facebook.com, Twitter un YouTube ir bloķētas. Lai nokārtotu pasniedzēja ID karti, vajadzēja iet pie koordinatora, kurš man iedeva lapiņu, ar kuru jāiet uz administrāciju, lai uzliek zīmogu. Tur man paņēma lapiņu, iedeva citu, uzlika zīmogu un lika iet uz ēku, kurā ir dekanāts. Dekanātā apzīmogoto lapiņu apzīmogoja vēlreiz, iedeva vēl citu. Nu jau ar abām lapiņām tālāk jāiet uz ID centru, kur man iedeva vēl trešo lapiņu un paņēma divas iepriekšējās, un nosūtīja uz fotocentru. Tur man lapiņu atņēma, tās vietā iedeva citu ar savu zīmogu. Kad beidzot biju tikusi vaļā no visām lapiņām un man rokās bija ID karte, vēl bija jāiet uz datorcentru, lai ar ID karti tiktu klāt interneta kontam. Tieši tik vienkārši!