Tas jau vien ir notikums, ka, iespējams, pirmoreiz visā šī teātra pastāvēšanas vēsturē no skatuves skan otrā vēsturiski izveidojusies latviešu valodas forma, līdz šim nereti nonievāta un par otršķirīgu dēvēta. Arī 22.X vakarā aktiera Mārtiņa Egliena (žurnālists un teicējs) mēģinājums būt par tulku un uzrunāt pārpildīto galvaspilsētas teātra zāli latgaliski sākumā tiek uztverts ar zināmu vēsumu un neuzticību, kas vairāk nekā triju stundu izrādes gaitā izkūst kā sviests uz karstas rupjmaizes rieciena. Jāatzīstas, ka arī es pati uz Valža Lūriņa veidoto izrādi gāju ar bailēm un piesardzību, jo šķita, ka nez vai kāds tik labi var izprast un notēlot Ontonu un Anni kā paši baltinavieši Anita Ločmele, Imants Slišāns, Jāzeps Jermacāns u. c., turklāt bija ārkārtīgas bailes no kārtējā balagāna un mēģinājuma pasmieties par ērto latgaliešu - čangaļu - tēmu. Jā, nebeidzamā stīvēšanās starp čangaļiem un čiuļiem tika apspēlēta arī šajā izrādē, taču ne jau ceļot mūri, bet gan mēģinot mest saprašanās tiltu, kā sadzīvot šīm divām latviešu tautas daļām, kurām kopdzīvošana ir vēsturiski īsāka bijusi nekā vairāk nekā trīs gadsimtus ilgusī šķirtība. Tā vien šķiet, ka V. Lūriņa izrāde nav tikai par parasto mūsdienu lauku tandēmu - lēnīgo burkšķētāju vīrieti un aktīvo, enerģisko sievieti, kas paspēj gan govi izslaukt, gan folkloras ansamblī dziedāt, par divu pensionāru Ontona un Annes, kuriem jau «gondreiž obeji goli kūpā saguojušs», attiecību peripetijām -, bet gan par latviešu tautu, par to, kādi mēs esam savā dažādībā un bagātībā.
Iespējams, aktieri, it sevišķi Dace Bonāte (Anne), Indra Burkovska (Mare), pagaidām vēl nejūtas sevišķi droši jaunā valodas vidē (jā, tā ir atšķirīga pasaule, runāt latgaliski, turklāt baltinaviešu izloksnē ir jāiemācās, nevis tikai mehāniski jāpārveido vārdi). Labāk veicas Uldim Dumpim (Ontons), par kuru daži latgalieši bija gatavi vai saderēt, vai viņš nav nācis tepat «nu Bolvu», protams, Mārtiņam Eglienam, kā jau cilvēkam ar īstām Sakstagala saknēm. Brīžiem arī likās, ka rosīšanās uz skatuves ir no Rīgas, nevis no Baltinavas, ka pietrūkst šīs vienkāršības un smeldzīguma, kas vērojams pašu baltinaviešu izrādē, kura Latvijas amatieru teātru konkursā 2008. gadā tika atzīta par labāko izrādi valstī. Tad palīgā nāk citi starpnieki un tilta metēji - Valža Zilvera dziesmas ar Jāņa Petera vārdiem un Mārtiņa Mīlbreta scenogrāfija. Pati Baltinavas vide savā patiesīgumā, baltinaviešu sejas no lielajām fotogrāfijām skatuves fonā palīdz skatītājiem ielūkoties aiz priekškara - vairāk nekā 250 kilometru no Rīgas, tālajā Krievijas pierobežā. Un notiek brīnums, kad abi vecīši Ontons un Anne, kopīgi turēdami tikko slauktā piena kanniņu, lēnām nāk pie galda kā pie baznīcas altāra, no skatuves elpo tik liela labsirdība, gluži kā jaundzimis teliņš kūtī. Un nav jāmēģina par varītēm censties pēc sentimenta un jūtām kā pēdējā izrādes ainā, kur pāri pierobežas ciemam atkal vientuļi snieg. Izrāde nav sūdzēšanās par Latgales nabadzību un pamestību, kandžas dzeršanu un postu, tā ir par spēku, kas liek sīvi turēties pie savas piena kanniņas un cūkas kvieciena rudenī, pie sava novada valodas, lepnuma un pašcieņas.