Galu galā Kannu festivāls globālajam kinobiznesam ir tikpat būtisks kā kinobizness Kannām un arī visai Francijai, kas rūpīgi kopj savu Eiropas kinolielvalsts tēlu - kā jau tas pieklājas ģeogrāfiskajai teritorijai, kur oficiāli ir «dzimis kino».
Klasiķu novecošana
Kas šogad būs Kannās? Diez vai uz šo jautājumu palīdzēs atbildēt plika statistika - būs astoņpadsmit konkursa filmas, un to skaitā, starp citu, nav ne Vudija Alena, ne Olivera Stouna jaunāko darbu. Abu šo amerikāņu režisoru - zināmu autoru, pat klasiķu - darbi Kannās būs, taču tie nav iekļauti konkursa programmā. Tas, protams, nemazina šā fakta pievilcību - Vudijs Alens, kam rit 75. mūža gads, ir darbīgs kā atspole un uzņem vairāk nekā vienu filmu gadā - viņa jaunākais darbs You Will Meet A Tall Dark Stranger/Tu satiksi garu, tumšu svešinieku tiks pirmizrādīts ārpuskonkursa skatē. Gluži tāpat kā Olivera Stouna baņķieru drāma Wall Street - Money Never Sleeps/Volstrīta - nauda nesnauž, filma, kas tapusi jau pēc globālās krīzes sākuma un turpina Stouna finanšu vides pētījumu, ko viņš pirms daudziem gadiem īstenojis filmā Volstrīta. Līdzās abiem klasiķiem ir arī brita Stīvena Frīrsa jaunākais darbs Tamara Drew, arī Francijā sen dzīvojošā gruzīnu klasiķa Otara Joseliani Chantrapas.
Izdarīt secinājumus pirms festivāla sākuma no filmu nosaukumiem, autoru uzvārdiem, personālijām vien ir riskanta nodarbe - lai gan acīs krītoša tēma solās būt režijas klasiķu novecošana. Un kā gan citādi? No šā neatgriezeniskā procesa neviens nav pasargāts. Re, izrādās, pat Žans Liks Godārs, kas jau iebetonēts kinovēsturē kopš 60. gadiem, filmē atkal - visdrīzāk viņa Film Socialisme būs intelektuāla, semiotiska spēle, kas iepriecinās rafinētu kinozinātnieku, nevis emocijas alkstošu skatītāju.
Re, izrādās, portugālis Manuels de Oliveira, vecākais no pasaules kino modernistiem, ir dzīvs, vitāls un filmē ar pilnu sparu - 101 gadu vecā režisora filma The Strange Case of Angelica/Mīklainais gadījums ar Andželiku Kannās tiks demonstrēta ārpus konkursa.
Drūmas multenītes
Konkursa programmas filmu autoru pulkā ir gan zināmi, gan mazāk zināmi vārdi. Piemēram, Ņikita Mihalkovs, kura filma Saules nogurdinātie 2 jau skatāma Rīgā, japāņu kulta personība Takeši Kitano, irāņu klasiķis Abass Kiarostami un britu meistars Maiks Lī. Iespējams, tā drošā kārts, uz kuras varētu likt cerības, ir izcilā darba Bābele autora meksikāņa Alehandro Gonsalesa Injaritu Biutiful (tas ir filmas nosaukums!) vai Taizemes zvaigzne ar teju neizrunājamu vārdu un uzvārdu Apičatpongs Vīrasetakuls, kas smalku kino matēriju cienītājiem jau sen ir pielūgsmes objekta statusā, ar savu darbu Tēvocis Būnmē, kurš spēj atcerēties savas pagājušās dzīves/Uncle Boonmee Who Can Recall His Past Lives.
Intriģējoši, ka ar šo nacionāli, ģeogrāfiski, stilistiski tik atšķirīgo filmu klāstu būs darīšana daudzu skatītāju mīlulim Timam Bērtonam - amerikāņu režisoram, kurš tikko izbaudījis Alises Brīnumzemē triumfu un tagad mierīgu sirdi var ļauties mākslas vērtību vētīšanai. Bērtonu mīl gan lieli, gan mazi - viņam ir īpašs šarms, kas uzrunā gan metālistes, gan tīņus. Turklāt Kannu festivāls un francūži vienmēr ir cieņpilni čubinājušies ap Timu Bērtonu (nesen viņam pasniegts arī Francijas ordenis), lai gan viņš šajā festivālā ir rādījis vien savu labāko, taču komerciāli neveiksmīgāko filmu Eds Vuds.
Ja jums Bērtons ir ļoti mīļš, vērts apskatīties viņa filmiņas, kas ievietotas festivāla mājaslapā - to skaitā ir arī drūmā multenīte Vincents. Drūmu «multenīšu» tēma mums ir aktuāla - arī Jurģis Krāsons ved uz Kannām mazu, drūmu multenīti - ironisku un cinisku veltījumu (latviešu) tautas vājībai rīt vienu krupi pēc otra. Krāsona filma jau iegājusi latviešu kino vēsturē ar faktu, ka ir pirmā Latvijas animācijas filma, kas izraudzīta Kannu oficiālajam īsfilmu konkursam. Zinot, ka atlase ir nežēlīga - no aptuveni 5000 iesūtītajiem darbiem eksperti atlasa tikai deviņas īsfilmas un no tām tikai divas ir animācijas filmas, visu cieņu Jurģim Krāsonam! Viņa Norīt krupi, cerams, ļaus dzīvot līdzi ne tikai hokejam un Eirovīzijai, bet arī pasaules kino «čempionātam un Eirovīzijai» vienlaikus - Kannu festivālam.