Tomēr ar nožēlu jāatzīst, ka korupcija policistu rindās nav nekas jauns. Par ceļu policistiem, kas ņem piecīšus, jau gadiem ilgi klīst patiesos notikumos balstītas leģendas. Pieķerto, par spīti periodiski izziņotām pretkorupcijas kampaņām, ir maz.
Nav nekāds noslēpums, ka par tādām ķibelēm kā uzlauzti pagrabi, apzagti automašīnu saloni, nezināmu ļaundaru nozagti velosipēdi bieži vien policisti pat neuzzina. Ja īpašums nav bijis apdrošināts, apzagtie bieži izvēlas klusēt, bīstoties no nicīgas attieksmes, stundām ilgas nīkšanas policijas iecirknī. Vēlēšanos ziņot nevairo nedz policistu attieksme, nedz plašsaziņas līdzekļos vairākkārt dzirdētie fakti, ka «pie rokas pieķerti» kabatzagļi jau pēc pāris dienām vai stundām nokļūst brīvībā. Ir gadījumi, ka policisti iesaka vainīgos meklēt pašam vai, vēl ļaunāk, apjautājas, vai tiešām apzagtajam nav nekādu kontaktu kriminālās aprindās, kas palīdzētu atrast vainīgos.
Šīs un daudzas citas negācijas, kas grauj sabiedrības uzticību ne tikai policijai, bet arī valstij kopumā, diemžēl nav tikai pēdējā gada laikā vērojamas parādības. Ir tāds novazāts jēdziens - «mundiera gods». Traipus uz tā nedrīkstētu attaisnot ar samazinātām algām vai kredītsaistībām, uz jebkurām aizdomām par negodīgiem policistiem pirmām kārtām vajadzētu reaģēt pašiem likumsargiem, jo ikviens kukuļņemšanā pieķerts policists met ēnu ne tikai uz saviem kolēģiem, bet arīdzan uz policiju kā institūciju. Krievijas milicijas majors Aleksejs Dimovskis, kurš uzdrošinājās YouTube izstāstīt, kādi ir patiesie izmeklēšanas noslēpumi, ir kļuvis par slavenību ne tikai Krievijas mērogā. Cerams, Iekšlietu ministrijai un Valsts policijas vadībai nevajadzēs sagaidīt Latvijas Dimovski, lai nopietni aizdomātos, kas īsti notiek policijā.