Divas dienas zemessargi un karavīri neveiksmīgi meklēja pazudušo ogotāju, un tikai otrdien, piesaistot helikopteru, Tamāra tika atrasta jau Atašienes novada teritorijā, tālu no mājām. Sirmā sieviņa slikti dzird, sāp pirms vairākiem gadiem uzkrituša koka savainotā mugura, taču viņa turas braši un gatava kaut rīt jau atkal doties dzērvenēs. Tamāras meita Rita Ušakova gan smej, ka mammu vienu vairāk mežā nelaidīšot, un saka lielu paldies glābējiem, vispirms jau Valdim Garančam no Teiču dabas rezervāta, kas panācis, lai meklēšanā iesaista robežsardzes helikopteru.
Aizgāja uz citu pusi
«Gāju uz rezervātu dzērvenēs, man ir atļauja, Rita, atnes, meitiņ, parādi,» Tamāra ir piesardzīga. Vietējiem iedzīvotājiem rezervāta administrācija izsniedz atļauju vākt dzērvenes, Tamārai tāda bija.
«No šosejas purvs nav tālu, man visas taciņas zināmas, kā nekā vairāk nekā 40 gadi Stirnienē nodzīvoti. Pielasīju spainīti pilnu, beru maisā, bet jo tālāk, jo arvien skaistākas ogas atrodu, žēl atstāt. Maiss jau pilns, nostiepj plecus. Paceļu acis, paskatos pulkstenī, jau piektā stunda, vakars nāk, jāiet mājās, kādi četri kilometri pa ceļu, bet saule kaut kā iespīdēja acīs, ka sāku iet nevis uz šoseju, bet gan uz pretējo pusi.»
Tikai pēc kāda laika viņa sapratusi, ka atrodas kaut kur pie Atašienes, netālu no pārplūdušas upītes un ezera, taču tad uznākusi tumsa, tālāk baidījusies iet, lai neiekristu kādā akacī. Tālumā dzirdējusi vilciena troksni, taču arī no dzelzceļa šķīrusi nepārejama slīkšņa. Nolēmusi nakšņot purvā un nākamajā rītā pa gaismu meklēt ceļu mājup. «Apgūlos sūnās, spainītis uz galvas, plāns plašķītis, to uzsedzu, maiss ar ogām pie sāniem. Pirmās divas naktis vēl bija diezgan siltas, bet trešajā jau zobs uz zoba neturējās.»
Pārtiek no ogām
No rīta Tamāra sākusi atkal iet, taču drīz sapratusi, ka riņķo pa vienu un to pašu vietu. Aizklīdusi līdz rezervāta robežai, kur izlasījusi uzrakstu «Stingrā zona.» Trešajā dienā sapratusi, ka tālāk iet vairs nedrīkst, var zaudēt spēkus, labāk turēties tai pašā vietā un gaidīt glābējus. Līdzi paņemtās sviestmaizes bija apēstas, sācis mocīt izsalkums un slāpes, ko dzesējusi ar saujā pasmelto purva ūdeni. Ēdusi skābās dzērvenes, tad atradusi brūklenes, zilenes, sūkājusi mutē pa drupatiņai no pāri palikušās maizes garoziņas. «Par ēdienu es tik ļoti nedomāju, tikai - kā atrast ceļu uz mājām. Brīžiem kliedzu, ka kaklā sāka sāpēt, aizsmaku. Domāju, vai tiešām mana meitiņa neatradīs cilvēkus, kuri man palīdzēs. Tad pamanīju, ka zemu lido helikopters, es savam glābējam ieķēros rokās, vairāk neko neatceros.»
Pat iesnas nesaķer
Ātrā palīdzība atsteigusies ļoti ātri, taču pēc atjēgšanās Tamāra par slimnīcu pat dzirdēt negribējusi. Nekādus veselības traucējumus dakteri neatrada, viņai nav pat iesnas piemetušās. Visu mūžu smagi strādājusi uz dzelzceļa, viņa esot ļoti izturīga.
«Ķemmējot purvu, nogājām vairāk nekā 30 km, pat jauni vīrieši bija noguruši. Tamāras izturība ir apbrīnojama,» saka V.Garančs. Tādi gadījumi, ka cilvēki Teiču purvā aizmaldās un pārnāk tikai nākamajā rītā, neesot nemaz tik reti, taču ar helikoptera palīdzību meklēt nācies pirmoreiz. Vieta, kur atrasta Tamāra, esot visbīstamākā visā purvā, jo tur ir daudz slīkšņu un akaču.