Kā vietējais autobuss
13.00 Gulbenes stacijā pa mazā vagoniņa stāvajām kāpnītēm ieraušas ap desmit pasažieru, ērti iekārtodamies ar mīkstu audumu izklātajos sēdekļos. Vidusskolniece Renāte uzreiz uzliek mobilā telefona austiņas, lai klausītos mūziku. Skolas laikā uz mājām Kalnienā ar bānīti viņa brauc ik dienas, tāpat kā skolotāja Maruta, kas izkāps Ūmernieku stacijā. Jau otro gadu, kopš slēgta Annas pamatskola, bānīša vagons Marutai kļuvis gluži kā mājas. «Labi, ka izdevās dabūt darbu Gulbenē, bet cita transporta kā bānīša mums vienkārši nav. Kad bija rīta reiss, tad varēja tikt arī uz darbu, tagad kaimiņš paķer savā automašīnā. Nē, burtnīcas pa ceļam nelaboju, palasu kādu žurnālu, atpūšos.» Mazajā Pūriņu pieturā, kas apgleznota kā Lieldienu ola, izlec Ilze un Aleksandrs. Ilze brauc uz mazdārziņu, pensionētais dzelzceļnieks Aleksandrs cer mežā atrast kādu sēni.
Meklē romantiku
Gulbeniete Inta nolēmusi uzdāvināt braucienu ar bānīti saviem Rīgas mazbērniem Jēkabam un Dārtai. Viņi brauc tikai līdz Stāmerienes stacijai, kur viņus sagaidīs vectētiņš. «Vispirms internetā apskatījāmies bildes, tagad gribam paši pārliecināties. Kas būtu Gulbene bez bānīša? Kādreiz mēs te visi ar bānīti braucām uz Stāmerienas ezeru peldēties, vēl nesagaidot, kad lokomotīve apstāsies, izbirām no vagona ārā kā zirņi. Tagad, kad braucam ar mašīnām, vairs nav tik romantiski.» Ūmernieku stacijā vagoniņu negaidīti piepilda trokšņaina tūristu grupa no Cēsīm, kas, atstājuši autobusu, vēlas pavizināties bānītī līdz Alūksnei. Pensionāre Aina Grīnberga, kas bērnībā dzīvojusi Apē, atceras, kā pirms kara bānītis kursējis līdz pat Valkai, tad vietējie iedzīvotāji to visu laiku izmantojuši. Tad vilcieniņš negājis tik ātri kā tagad, viegli varējis izlēkt ārā pat starp pieturām.
Pazīst visus
«Tagad jau arī nebrauc ātri, maksimums ir 50 km stundā,» smejas mašīnists Gvido Vīcups, kas uz dzelzceļa strādā jau vairākus gadu desmitus. Bānīti joprojām velk dīzeļlokomotīves, kas ražotas pirms vairāk nekā pusgadsimta. Lokomotīves kabīnē gluži kā automašīnā ir gan ātrumkārba, gan rokas bremze, tikai troksnis lielāks. Nelielā ātruma dēļ uz sliežu ceļa varot laikus pamanīt gan lapsas un stirnas, gan arī kādu nosvinējušos vīreli, kas pēc algas dienas atgūlies uz sliedēm atpūsties. Tikai reiz nejauši nobraukuši bebru, bet tie arī esot sadarījuši daudz palaidnību, pārpurvodami mežu ap sliedēm. Mašīnists pa šiem gadiem jau pazīst visus pasažierus, zina, kur kas iekāps, kur izkāps. Tāpat ilggadējais konduktors Ivars Griestiņš, kurš apgalvo, ka bānītī vēl neviens neesot centies braukt par zaķi (pilna brauciena biļete vienā virzienā maksā Ls 2,40, vietējiem atlaides).
Viņš paspēj gan tirgot biļetes, gan piedāvāt bānīša suvenīrus, gan parunāties ar pasažieriem. Piemēram, šogad braukusi viena ukraiņu tūristu grupa, kas, pamanot ap sliedēm krāšņi saziedējušās ugunspuķes, lūgusies, lai aptur vilcieniņu, un saplūkusi klēpjus sārto ziedu.
Priekšnieki pļauj zāli
Papardes stacijā iekāpj SIA Gulbenes-Alūksnes bānītis valdes loceklis Toms Altbergs, kurš kopā ar citiem bānīša īpašniekiem pļāvis zāli. Gatavojoties svētkiem, tiek sapostas mazās stacijas. Piemēram, Kalnienas stacijas ēka būvēta vēl cara laikā. Diemžēl staciju ēkām ir dažādi īpašnieki, lielākā daļa vairs nav apdzīvotas. Papardes stacijas pēdējais iemītnieks pagājušajā gadā nosmacis dūmos, tagad stacija izdemolēta. Toms ikdienā strādā Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā, bet bānītis ir viņa lielā mīlestība. 2001. gadā, kad sapratuši, ka Latvijai draud zaudēt vienīgo šaursliežu dzelzceļu, atradusies entuziastu grupa, kas kopīgi ar pašvaldībām izveidojusi SIA Gulbenes-Alūksnes bānītis. Priekšniekus te neviens netēlojot, visi darot, ko spēj.