Kur? Dziļi zemē, protams. Pēc 500 gadiem, rokot būvbedri Fišpūlas ciematā pie Notingemas, zeltu atrada celtnieki. Margaritas zelts bijis pieejams apskatei Britu muzejā jau kādus 30 gadus, taču tumšajās, putekļainajās telpās to bija viegli nepamanīt. Aizmirstā eksponāta laiks zelta kaudzes dzīvē nu ir garām - šopavasar atklātajā galerijā Medieval Europe tas ieguvis gaismu, telpu, kontekstu un tikpat satriecošus kaimiņus.
Mūmijas un skolēnu deguni
Britu muzejs tika nodibināts ar parlamenta lēmumu 1753.gadā, un tā bija pirmā publiskā institūcija, kuras nosaukumā iekļauts vārds «britu». Taču šāds nosaukums patiesībā ir maldinošs, jo Britu muzejs atšķirībā no daudziem citiem nacionālajiem muzejiem nav tikai britu vēstures dokumentētājs. Muzeja tagadējais direktors, nenogurdināmais reformists Nīls Makgregors dažādās auditorijās uzsver, ka «Britu muzejs nestāsta šīs salas stāstu, bet drīzāk ir vieta, kur domāt par pasauli». Tā ir fiziska un filozofiska telpa, kur pētīt dažkārt pretrunīgās versijas par vēsturi, caur tām domāt par šodienu un «vērot, kā citas kultūras vēro mūs».
Taču agrākajos gados domāšanu un vērošanu nedaudz apgrūtināja muzeja iekārtojums - nomācoši tumšbrūni sienas paneļi, blāva gaisma, pabālējuši eksponātu apraksti. No pirmā Britu muzeja apmeklējuma, kurš bija pirms gadiem 15, atceros vien tumsu, noputējušu grāmatu smaržu un pāris ēģiptiešu mūmiju - to atrašanās stikla kastē, kas bija noklāta ar skolēnu deguna nospiedumiem, radīja nepatīkamas sajūtas. Mūmijas un skolēnu deguni joprojām ir turpat, kur bijuši, bet tumsas un putekļu gan ir krietni mazāk. Tagad muzejs ir ieguvis milzīgu gaismas pielietu iekšpagalmu ar restorānu un lielu informācijas stendu un pamazām sāk modernizēt arī galerijas. Viduslaiku Eiropai veltītā The Paul and Jill Ruddock Gallery of Medieval Europe ir jaunākais Nīla Makgregora «filozofiskās telpas» projekts.
Eksponāts - gaisma
Pirmais uzkrītoši jaunais elements ir gaisma. Eksponāti ir izgaismoti tā, lai vērotājs un domātājs redzētu vissīkākās detaļas - ar apbrīnojamu precizitāti nomērķētie gaismas stari ļauj ne vien novērtēt Margaritas savākto 1273 zelta monētu spožumu, bet arī, piemēram, izpētīt 1300.gadā darināta stīgu instrumenta grezno noformējumu. Instruments (citole) ir mūsdienu ģitāras priekštecis, bet patiesībā vairāk atgādina vijoli, - tā pamatīgais korpuss ir rotāts ar kokgrebumiem, kuros redzama grieķu mītu iedvesmota aina. Kentaurs tur rokās nospriegotu loku un ir nomērķējis bultu uz sēdošu trusi, kuram ir lielas, izbrīna pilnas acis, bet kuram, šķiet, nenāk ne prātā bēgt. Eksponāta apraksts pasaka priekšā, kādā virzienā vērotājam būtu jādomā - elegantais, izcila (un acīmredzot ļoti pacietīga) amatnieka darinātais instruments ļauj stādīties priekšā viduslaiku aristokrātu iecienīto viesību ainu. Liela pils zāle, greznas, pārmērību pilnas viesības un mūzika, kuru uz izbrīnītā truša «ģitāras» spēlē augstmaņu izklaidei nolīgtais mūziķis.
Mēs, protams, teorētiski zinām, ka viduslaiku eiropiešu sabiedrībās dominēja trīs valdošie tēli - karalis (vai attiecīgs mazāka kalibra augstmanis), bīskaps un bruņinieks. Britu muzeja jaunās galerijas eksponāti šo sabiedrības kārtību izteiksmīgi ilustrē. Piemēram, XII gadsima beigās Norvēģijā no valzirga ilkņiem un vaļa zobiem darinātais šaha komplekts, ka atrasts Lūisa salā Skotijā. Uz sarkani baltā šaha galdiņa izvietotās figūriņas atbilst tālaika sabiedrības hierarhijai - karalis un karaliene, tad bīskapi ar mitrām galvās un zižļiem rokās, tad bruņinieki zirgos, ierindnieki ar pīķiem un visbeidzot akmens stabi bandinieku lomā. Zemnieki spēlē (lasi: sabiedrības dzīvē) nepiedalās - viņi ir kaut kur tur - ārpus laukuma (lasi: pils sienām).
Norvēģu šaha figūriņas ir izcili saglabājušās, kas muzeja pētniekiem liek domāt, ka konkrētais šaha komplekts tikpat kā nav lietots. Taču kopumā šahs Eiropā tobrīd bija diezgan populārs un bieži spēlēts - tikai uz šaha galdiņa attēloto sabiedrības locekļu vidū, protams. Jā, starp citu, arī to, ka šahs Eiropā ienācis no austrumiem, mēs it kā teorētiski zinām, bet viduslaiku galerija atgādina, ka patiesībā šie austrumi bija rietumos, proti, šaha uzvaras gājiens kontinentā sācies no Spānijas, kurā līdz 1492.gadam valdīja musulmaņi. Islāmiskajai Spānijai veltīts atsevišķs stends ar grezniem, mēness formā izliektiem ziloņkaula medību ragiem. «Viduslaiku Spānija bija vieta, kur musulmaņi, ebreji un kristieši dzīvoja relatīvā harmonijā,» teikts spāņu stenda aprakstā. Nīlam Makgregoram taisnība, ir, ko padomāt, arī par šodienu.
Laiks, kad…
Konteksts droši vien ir iespaidīgākais no galerijas jauninājumiem - tajā apkopotie priekšmeti ir nevis individuāli, ne ar ko citu šķietami nesaistīti amatnieku un mākslinieku darinājumi, bet daļa no stāsta par dzīvu, skaidri nojaušamu viduslaiku eiropieša dzīvi. Tas bija laiks, kad cilvēki ticēja, ka tālās zemēs dzīvo cilvēki ar suņu galvām un cilvēkveidīgas būtnes, kurām ir tik lielas ausis, ka tajās var ietīties, lai glābtos no vēja. Tas bija laiks, kad baznīca bija nevis brīvprātīga līdzīgi domājošu indivīdu kopiena, bet turīga un ietekmīga dzīves ass, kas nerimstoši atgādināja cilvēkiem par to, kāds liktenis sagaida grēciniekus. Taču tas bija arī laiks, kad tika nodibinātas pirmās Eiropas universitātes, slimnīcas un bankas un tapa nepārspēta vēriena arhitektūra. Ak, jā, arī laiks, kad ziemeļeiropieši sāka ikdienā dzert vīnu - galerijas eksponātu vidū ir XIV gadsimta vīna krūka ar spilgti zaļu putnu, kuram, tāpat kā muzikālajam trusim, ir izbrīnīts skatiens. Arī to, tāpat kā Margaritas zeltu, gribētos paturēt rokās. Izrādās, tāda iespēja pastāv - muzejs iepriekš izziņotās dienās izceļ (dažus) eksponātus no stikla būriem un muzeja darbinieka stingrā uzraudzībā ļauj tos aptaustīt. Būs jāatgriežas un jāizmēģina.