Ar prezidenta misiju vēlējos dot iespējas savai valstij un nācijai sajust, ko nozīmē dzīve brīvībā, demokrātijā, atklāta vārda apstākļos un ar neatkarīgiem žurnālistiem. Apstākļos, kad no jauna sākas nacionālās valsts veidošanās procesi. Tā bija dzīve valstī, kas skaidri formulēja savu eiropeisko kursu. Ziniet, es esmu laimīgs par tādu darbu. Bet kā to novērtēja, kā uztvēra ārpusē, tas ir cits jautājums.
Politikas noformulēšana un realizēšana bieži vien atradās ārpus prezidenta kompetences, tāpēc man nav kauns par savu politiku. Es zinu, ka nācija atgriezīsies pie šīs politikas, ja vien tā vēlas mācīties no Polijas, Čehijas, Latvijas, Igaunijas un Bulgārijas. Tā ir politika, kuru atkārtoja arī latviešu nācija un lielākā daļa Austrumeiropas tautu. Es neteiktu, ka tā bija ļoti oriģināla. Vienkārši bija skaidri formulēti šīs politikas akcenti. Tāpēc es lepojos ar šo politiku un nedomāju, ka tā saņems nopietnu kritiku par savu ideoloģiju, savu virzību. Tā ir tāda politika, kam jākļūst par suverēnas, eiropeiskas Ukrainas virzības «alfu un omegu».
Bet kas jums tomēr neizdevās un kāpēc?
Mana lielākā kļūda bija darbs kopā ar Timošenko. Viņa kā politiķis par savas doktrīnas pamatu izvēlējās populismu, liekot darbības centrā demagoģiju un politikānismu, un nerealizēja tos uzdevumus, kas bija jāpaveic, pirmām kārtām jau ekonomikas reformu sfērā. Mums tolaik bija lieliski apstākļi - gan ekonomiskie, gan investīciju. Piecos gados saņēmām piecas reizes vairāk investīciju nekā iepriekšējos piecpadsmit gados. Labi pildījām budžetu. Tas bija pats labākais laiks reformu īstenošanai. Tam ceļā nostājās populisms, ar kuru atnāca Timošenko vadītais politiskais spēks. Notika šķelšanās demokrātiskajā nometnē, par ko ir atbildīga Timošenko. Un tādēļ šodien demokrātiskie spēki ir daudz vairāk sašķelti nekā jebkad iepriekš. Piemēram, dažos apgabalos vēlēšanās piedalījās ap četrdesmit politisko partiju. Divas trešdaļas no tām sevi uzskata par demokrātiem. Tā ir maksa par tukšvārdību un populismu, ar ko politikā ienāca Timošenko. Situācija ir tāda, ka Janukovičs ir kļuvis par prezidentu, saņemot vismazāko atbalstu no visiem bijušajiem Ukrainas prezidentiem. Turklāt cilvēku, kas atbalsta demokrātisko kursu, ir vairāk par tiem, kas atbalsta Janukoviča piedāvāto kursu.
Taču daudzi no viņiem bija vīlušies.
Nenoliedzami. tā vietā, lai atbalstītu konkrētu politisko spēku, demokrātiskais vēlētājs gāja vairākos virzienos. Trūka arī tās kopības, kāda bija 2004. gadā. Taču nevar teikt, ka ar Janukoviča atnākšanu būtu uzvarējusi cita ideoloģija. Nevar teikt, ka tas ir demokrātisko spēku zaudējums, sakāvi cieta tieši tā politika, ko demokrātiskajiem spēkiem uzspieda Jūlija Timošenko.
Vai demokrātisko spēku sašķeltības apstākļos šobrīd nav brīdis trešā spēka atnākšanai?
Šodien sabiedrības konsolidācija ir daudz svarīgāka par partiju konsolidāciju. Ņemot vērā pēdējās vēlēšanas un sašķeltību, kāda valda demokrātiskajos spēkos, Ukrainas politiskajā kartē redzamās partijas pašreiz uz apvienošanos nav spējīgas. Tas nav uzdevums vienam gadam. Tāpēc labāk koncentrēties uz sabiedrības konsolidāciju ap tām pamatvērtībām, kas skar nacionālo atdzimšanu un demokrātiskās pārmaiņas, arī sadarbību ar Eiropas partneriem. Šāda politika var rast daudz vairāk piekritēju, nekā jebkura partiju politika. Un es redzu savu misiju, lai palīdzētu nācijai izdarīt secinājumus no nesenās vēstures. Lai varētu konsolidēties. Runājot par esošo varu, nav jau nekā negaidīta, ka Reģionu partija un komunisti pieņēma lēmumu par Melnās jūras kara flotes dislokācijas pagarināšanu vēl par 25 gadiem. Tā bija reģionu pozīcija - tā bija tāda pati arī pirms pusgada un pirms gada, bet komunisti tā domājuši vienmēr.
Vai, ņemot vērā centienus mainīt parlamenta ievēlēšanas kārtību, nav vietas bažām, ka Reģionu partija mēģinās nepieļaut taisnīgas parlamenta vēlēšanas?
Tāda ir šīs partijas misija. Jāatceras, kā 2004. gadā vēlēšanu laikā šī partija un tās satelīti komunisti uzvedās. Tāpat viņi izturas arī tagad un tādi būs nākotnē. Un nevajag domāt, ka viņi pieprasīs atklātu politisko sistēmu, godīgu vēlēšanu cīņu, konkurējošu ekonomiku. Nevajag sevi mānīt, lai vēlāk nebūtu jāpiedzīvo smaga vilšanās. Es teiktu, ka nesaskatu problēmu pašā Reģionu partijā. Daudz nozīmīgāki ir cilvēki, kas stāv aiz šīs partijas, kas to atbalsta, kas dod tai savu mandātu. Tas ir vēlētāju viedoklis, viņu vērtības, viņu redzesloks. Tas ir daudz nopietnāks temats aktuālai diskusijai. Var teikt arī, ka vara ir savu vēlētāju vērta. Diemžēl tā ir daudz nopietnāka problēma nekā pati Reģionu partija.
Vai piekrītat, ka Rietumi tagad skatās uz Ukrainu daudz skeptiskāk?
Sākšu ar Rietumiem adresētu repliku: Eiropas politikas problēmas izraisa ambiciozitātes trūkums. Tā maz skaidri un saprotamā valodā formulē savu klātbūtni citos Eiropas reģionos, ļoti bieži šī politika tiek izprasta kā pašpietiekama, kas neprasa nekādus pierādījumus un kuras izplatīšanā nav jāpieliek nekāda piepūle. Vienotajai Eiropai daudzos jautājumos trūkst kopīgas pozīcijas. Es nesaku, ka Eiropā ir jābūt vienam viedoklim, bet tai ir jāiemācās runāt vienā balsī un vismaz saskaņot viedokļus. Kas attiecas uz Ukrainas vietu un lomu Eiropā, tad ir daudz pārpratumu un tuvredzības. Diemžēl to bieži uztver kā vienvirziena kustību.
Tātad ir tā, ka ukraiņi kaut ko vēlas, bet Eiropa ne?
Jā, Eiropa runā par kaut kādiem parametriem, par kaut kādiem uzdevumiem, un tam visam, protams, ir vieta. Taču es runāju par kaut ko nedaudz atšķirīgu. Nav noslēpums, ka Eiropu ir sadalījušas divas politikas. Viena politika Eiropai - apvienotajām mājām, pirmām kārtām jau Eiropas Savienībai. Otru veido Austrumos. Tās pārsvarā ir pilnīgi atšķirīgas politikas, ar pretējām vērtībām, dažreiz pilnīgi nesaderīgiem uzskatiem. Ar citādu redzējumu daudzos jautājumos, arī tik būtiskos kā drošība, enerģētika, vīzu politika un aizsardzība.
Esmu pārliecināts, ka Ukraina vienmēr ir atradusies Eiropas koordinātu sistēmā. Un domāju, ka Eiropa iegūs no tā, ka šī vērtību sistēma, arī Eiropas līmeņa drošības sistēma, tiks attiecināta arī uz mūsu teritoriju. Esmu pārliecināts, ka līdz ar to eiropiešu komforta sajūta tikai pieaugs. Patiešām, kontinents kļūs daudz drošāks. Tas ir uzdevums, bet ne jau Ukrainai vienai pašai. Ukraiņus interesē integrācija Eiropā. Un ne jau tāpēc, ka tur tiek izsniegta nauda, bet gan tāpēc, ka tur ir iespējas. Izplatot Eiropas vērtību sistēmu tālāk uz austrumiem, Eiropa kļūst vēl stabilāka un dzīve ērtāka, arī eiropiešiem.
Tāpēc jautājums, kur atradīsies Ukraina, nav jautājums tikai 46 miljoniem Ukrainas iedzīvotāju vien. Dzirdot komentārus, ka lēmums pagarināt Krievijas flotes dislokāciju par 25 gadiem ir divu valstu iekšējais jautājums, man nākas domāt, ka Eiropa sākusi liekuļot. Tur nav saprasts, ka tas ir jūsu politikas zaudējums. Tas mūs attālina no vienotas drošības politikas. Nez kāpēc trūkst drosmes to atzīt, trūkst drosmes īstenot citu politiku. Ja Eiropā dominēs divpusējās, nevis kolektīvās attiecības, tad Eiropas politiku nevarēs nosaukt par sekmīgu.
Ko nozīmē paziņojums par ārpusbloku statusu? Vai tas nav pasliktinājis Ukrainas drošību?
Ukrainai ārpusbloku statuss neeksistē. Runa ir par divējādu orientāciju - proeiropeisku vai prokrievisku. Nav pareizi uzskatīt valsti, kurā atrodas svešas valsts armija, par ārpus blokiem esošu. Tā ir pavisam cita politika, kas nenostiprina nedz kopējo Eiropas, nedz nacionālo drošību. Domāju, tas ir arī kārtējais Eiropas politikas zaudējums. Vispirms jau tāpēc, ka neesam iemācījušies to skaidri noformulēt. Kā teicis viens no Vācijas kancleriem - vai nu Eiropai ir viena drošības politika, vai arī tādas nav nemaz. Tāpēc tas ir neveiksmīgs lēmums un ar to nevienam nevajadzētu lepoties.
Vai šīs protesta akcijas, kas tagad sākušās ar ekonomisko prasību izvirzīšanu, var apvienot ukraiņus?
Jā. Bet nācijai sākumā jāiziet cauri apskaidrībai, tad jāizvirza mērķi un jāvienojas. Pirms pieciem gadiem liela daļa skatījās uz demokrātiju kā uz vājuma izpausmi, ko ieviesuši kaut kādi nelieši. Tāpēc tagad ir nepieciešams sabiedrības novērtējums šai varai. Prezidents Janukovičs un valdība, un viņu kontrolētais parlaments ir piedāvājuši Ukrainai ļoti bīstamu politiku. Tā ir antiukrainiska politika. Nodokļu kodeksa pieņemšana ir tikai neliela epizode. Bet tas, ka viņi apstiprināja svešas armijas atrašanos par 25 gadiem ilgāk, ignorējot Ukrainas konstitūciju, kurā tas nav pieļauts, liecina, ka šie cilvēki ir atkarīgi.
Te pieminama arī diskusija, kas tiek uzstiepta sabiedrībai, - par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Tie ir jautājumi, kas polarizē sabiedrību, un tāda politika ar katru dienu kļūst mazāk populāra. Janukoviča politiku vairs atbalsta nevis pāri par 50% iedzīvotāju, bet, šķiet, tikai 28%. Tendence ir ļoti skaidra, un nācija, protams, pateiks nē. Kādā formā un kad? Ilgi nebūs jāgaida. Vai nu prezidents sadzirdēs nāciju un izdarīs secinājumus, vai arī šī polaritāte palielināsies. To negribētos. Vajadzētu pamanīt, ka vēlēšanu kampaņa beigusies, un mest to retoriku pie malas. Atcerēties, ka šī nācija, kas dzīvo Eiropā lielākajā valstī, nevar dzīvot bez Eiropas koordinātēm, kā melnais caurums, kam ir priviliģētas attiecības ar vienu valsti. Šādai politikai nav perspektīvu.
Vai Janukoviča komanda vispār ir spējīga nodrošināt labklājību valstī?
Tie ir politiķi, kas uzsvaru liek uz cilvēka instinktu. Tie runā ar sabiedrību diezgan primitīvi. Tā vietā, lai stāstītu, kā nācijai vajag vienoties, kā kļūt stiprai, paveicot demokrātiskas pārmaiņas un eiropeisko integrāciju, viņi runā par pensijām un maizi. Bet tikai tad, ja nācija būs stipra, tai netrūks ne pensiju, ne maizes. Tas viss - maize un pensijas - ir tikai veiksmīgas politikas sekas.
Vislielākais pastāvošās varas ļaunums ir tas, ka viņi uzsver to, kas šķeļ nāciju. Valsts prezidentam ir jāteic, ka mums jābūt vienai valsts valodai un tā ir ukraiņu valoda. Protams, katram ieteicams prast vairākas valodas, bet mēs runājam par valodu kā pašu galveno elementu nācijas apvienošanā, un tai jābūt valsts valodas statusam. Tā ir vienojoša tāpat kā kultūra, vēsture, tradīcijas, varoņi, teritorija utt. Tas mūs padara par vienas nācijas pārstāvjiem. Ja šāda politika nesaņem atbalstu, tad man nav šaubu, ka šī politika ir kļūdaina.
Var jau būt, ka tā ir pilnīgi nepieciešama mācība, bez kuras neiztikt. Tomēr, domājot par Ukrainas nākotni un mūsu integrāciju Eiropā, beigu beigās palieku optimists. Taču sava mācība mums ir jāgūst pašiem. Un par visu ir jāmaksā. Poļi mūsu vietā nesamaksās, latvieši arī to neizdarīs. Varbūt problēma ir saistīta ar to, ka sava valsts mums pēdējo reizi bija pirms 350 gadiem? Esam pieraduši būt par koloniju, pieraduši būt par iedzīvotāju masu, bet, lai kļūtu par saimnieku, dažreiz vajadzīga pat vesela paaudze.
Redzam, ka mūsu parlamentā septiņi procenti ir komunisti, un tas ir tagad - trešajā tūkstošgadē! Tā ir partija, kas iznīcināja desmitiem miljonus cilvēku, un tagad tā ir viena no parlamenta partijām. Tas ir kaut kāds sirreālisms. Harkovā mēra vēlēšanās trešo vietu iegūst komunists, tas norāda, ka arī pašai nācijai var izteikt pretenzijas. Ir jātiek skaidrībā ar vērtībām un jāzina, ka tavā vietā ar to neviens cits nenodarbosies. Tā ir tava atbildība un izvēle.
Runājot vairs ne par Ukrainu, gribu jums teikt, ka esmu priecīgs par tiem procesiem, kas norisinājušies Baltijas valstīs. Var diezgan viegli prognozēt, kur jūs būsit pēc pieciem desmit gadiem, pat neatkarīgi no dažādiem politiskajiem procesiem. Bet par Ukrainu to ir sarežģītāk pateikt. No vienas puses, mēs gribētu dziļāk un nopietnāk integrēties kopējās Eiropas mājās, kur slēpjas garantijas mūsu nākotnei un pastāvēšanai. Un ir otrs virziens, pa kuru mūs cenšas aizvilkt turpat, kur mēs pavisam nesen bijām, - PSRS. Tie ir divi pilnīgi atšķirīgi ceļi. Tur arī slēpjas viss šā jautājuma pikantums un prezidenta atbildība. Es neesmu pesimists un nedomāju, ka nācija atgriezīsies vakardienā, taču man žēl zaudētā laika.
Vai jūs atsakāties iet uz atkārtotam analīzēm saistībā ar krimināllietu par mēģinājumu jūs noindēt?
Nē. Pirms pieciem gadiem Ukrainas Ģenerālprokuratūras vadībā un sadarbībā ar Tieslietu ministriju un vairāku valstu prokuratūrām tika veikta manu asiņu ekspertīze - pilnīgā atbilstībā starptautiskajām saistībām un procedūrām. Tolaik Ukrainā nebija nacionālās laboratorijas, kam būtu atbilstīgs sertifikāts šāda līmeņa analīžu veikšanai. Tomēr ap divdesmit trīsdesmit ukraiņu zinātnieku, institūtu direktoru 2004. gada novembrī uzrakstīja kopīgu vēstuli, kurā bija pateikts, ka es neesmu ticis indēts. Bet viņi pat nebija mani redzējuši! Vienkārši bija izdarīts spiediens, un šie nelaimīgie cilvēki bija nokļuvuši šādā situācijā. Es vērsos Ģenerālprokuratūrā ar prasību veikt starptautisku ekspertīzi. Tā tika izdarīta trijās laboratorijās un apstiprināja, ka dioksīna daudzums manā ķermenī piecdesmit tūkstošus reižu pārsniedz normu. Prokuratūrai nebija šaubu, un tā paziņoja, ka prezidenta kandidāts Viktors Juščenko ticis indēts.
Piecus gadus prokuratūra veikusi izmeklēšanu, to balstot arī uz šīs ekspertīzes rezultātiem. Šajā laikā izmeklētājiem tā arī neizdevās satikt puišus, kas mani uzaicināja uz tām vakariņām. Tagad tie visi trīs ir Krievijas pilsoņi. Iespējams, viņi sadarbojas ar attiecīgiem dienestiem. Uz vairākkārtējiem Ģenerālprokuratūras aicinājumiem izdot šos cilvēkus izmeklēšanas procesa veikšanai Krievija vienkārši neatbildēja. Tie, kas vēlas saprast, par ko ir runa, to arī saprot, bet izmeklēšana ir strupceļā, jo galvenie trīs liecinieki jau sešus gadus neatrodas Ukrainā. Mēs Krievijai pat iesniedzām šo cilvēku adreses, un viņi nebūtu ilgi jāmeklē. Un es atkārtoju: viņi tagad ir saņēmuši Krievijas pilsonību.
Esmu tagad gatavs nodot analīzes, taču ne tikai mūsu laboratorijā vien. Tam jānotiek vienlaikus arī ārzemēs. Tas nepieciešams, lai izvairītos no tā, ka politiskajam spiedienam pakļautā nacionālā laboratorija paziņotu tādus rezultātus, kas ļautu jau rīt šo krimināllietu slēgt. Un paziņot, ka prezidenta kandidāta dzīvība nav bijusi apdraudēta. Tajā vajadzīga starptautiska sadarbība. Man ir asins paraugi, kas iegūti 2005. gadā, kad tās tika pārbaudītas ārzemju laboratorijās. Esmu ar mieru nodot šos asins paraugus gan nacionālajai, gan arī ārzemju laboratorijām.