Latvijas situācija gan ievērojami atšķiras, tomēr ir skaidrs, ka Krievija «tuvējās ārzemēs» plānveidīgi realizē savu interešu nostiprināšanu. Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs ir atturējies no labvēlības izrādīšanas kādam no kandidātiem, tomēr varas partijas Vienotā Krievija oficiāls atbalsts ir Ukrainas Reģionu partijas vadītājam Viktoram Janukovičam. Lielā mērā tieši promaskaviskās politikas un attiecīgi orientētā, aktīvā elektorāta dēļ viņš ir arī pašreizējais reitingu čempions.
Tiesa, Maskava Ukrainas prezidenta vēlēšanās ir apņēmusies būt ieguvēja jebkurā gadījumā un Krievijas premjerministra Vladimira Putina personā regulāri izsaka komplimentus otrai ticamākajai pretendentei - pašreizējai premjerministrei Jūlijai Timošenko. Lai gan nacionāli orientētas partijas pārstāve, Timošenko Putina glaimus acīmredzami nevairās izmantot publicitātes veicināšanai. Kremļa signāls ir skaidrs: «Lai vai ko, tikai ne Juščenko!» Oranžās revolūcijas līderis un pašreizējais prezidents Viktors Juščenko Maskavai ir kā dadzis acī, un gaidāmajās vēlēšanās Kremlim būs ja ne gluži «vēsturiskā taisnīguma» nodibināšana, tad maza, bet patīkama atriebība gan. Jo Juščenko izredzes pat tikt līdz vēlēšanu otrajai kārtai ir mazas.
Izmisuma situācijā viņam nekas cits acīmredzot neatliek, kā pārmērīgi lielu uzsvaru likt uz nacionālisma kārts, apsūdzot arī Timošenko Krievijas interešu lobēšanā, sagatavojot memorandu par Ukrainas urāna rūdas ieguvi un apstādi. Eksperti gan norāda, ka pats Juščenko nesen valdībai ieteicis slēgt šai jautājumā ar Krieviju starpvalstu līgumu, kas ir vēl nozīmīgāks dokuments par memorandu. Jebkurā gadījumā Timošenko formāli vien pilda Juščenko norādes.
Gan Ukrainā, gan Latvijā Krievijas loma ir nozīmīgs pašmāju politikas faktors, ko nedrīkst novērtēt par zemu. Tomēr populistiska kliegšana «Krievi nāk!» visdrīzāk aizzāģēs pašu kliedzēju politiskās izredzes.