gadā Īslandes trīs galvenās bankas ārzemēs aizņēmās naudas summu, kura bija kādas piecas reizes lielāka nekā valsts iekšzemes kopprodukts. Sākās finanšu bakhanālijas - pašā Īslandē nekustamo īpašumu vērtība trīskāršojās, Īslandes bankas ārzemēs sāka pirkt visu, kas bija pa rokai, paši īslandieši aizņēmās Japānas jenas un Šveices frankus, lai pirktu luksusa auto… Bet 2008.gada rudenī naudas geizeri pēkšņi izsusa. Rezultāts: visas bankas nacionalizētas; kronu var mainīt tikai ierobežotos daudzumos un Īslandē ieguldītos līdzekļus nedrīkst izvest no valsts; imports stingri ierobežots, jo trūkst konvertējamas valūtas, un tā pati nāk tikai no Starptautiskā Valūtas fonda; eksportētājiem piespiedu kārtā ienākumi konvertējamās valūtās jāpārvērš kronās; valsts parāds gada laikā varētu teju četrkāršoties no 29 līdz 109% no iekšzemes kopprodukta. Vārdu sakot, murgs.
Pat mūsu ekonomiskā bedre nav tik dziļa un ar tik stāvām sienām. Mēs vienkārši nepaspējām tik daudz aizņemties. Dažam labam lasītājam ar to vien pietiks, lai gūtu psiholoģisku gandarījumu - re, ka citur ir vēl sliktāk. Ne vienam vien trekno gadu politiķim tas pat ir izdevīgi. Ne jau velti nesenā intervijā Latvijas Avīzē Andris Šķēle izmantoja Īslandi kā vairogu, lai aizsargātu savējos: «Mums nevajadzētu sludināt, ka Latvijas tautas ieceltie, augstajos amatos esošie cilvēki ir tie sliktie ļaudis, kā saka, nelieši, kuri plānveidīgi ir noveduši valsti līdz kliņķim. (..) Īslande bija pasaules attīstītākā valsts labklājības ziņā uz vienu iedzīvotāju. Numur viens! Ar visnekorumpētāko un atklātāko valsts pārvaldi, draudzīgāko sabiedrību - kā paradīze zemes virsū. Kur Īslande kritusi? Līdz reālam bankrotam.»
Vārdu sakot - ne jau mūsu pašu kļūdas, bet ļaunais liktenis mums izdarījis gauži. Kalvītim, Šleseram un Co. nav ko pārmest, jo pat attīstītās valstīs bez korupcijas viss sagāja grīstē, ko tad varam sagaidīt no mūsu politiķiem. Katrā ziņā viņi valsti līdz kliņķim noveda ne jau plānveidīgi. Tas noticis it kā pats no sevis.
Tomēr Vanity Fair raksts ir sevišķi interesants, jo cenšas atklāt šo Īslandes posta ziedu psiholoģiskās saknes, un lasītāju Latvijā gluži neviļus var pārņemt tāda kā dￃﾩjￃﾠ vu sajūta, it kā Īslandes un Latvijas politiķi būtu apmeklējuši tos pašus sabiedrisko attiecību kursus. Tā, piemēram, bijušais Īslandes premjerministrs Geirs Horde, runājot ar Vanity Fair korespondentu Maiklu Luisu, arī nelokāmi pastāv uz versiju, ka Īslandei vienkārši baigi nepaveicās - kad pagājušā gada 15.septembrī sabruka amerikāņu investīciju banka Lehman Brothers, pasauli pārskaloja finanšu cunami, vietējās bankas vairs nespēja pārfinansēt savus īstermiņa aizdevumus, un tā arī viss beidzās. Taču neatbildēts paliek korespondenta jautājums - kāpēc tas finanšu cunami tik smagi skāra tieši Īslandi, nevis, teiksim, Tongu. Mūsu gadījumā nav pat jāmeklē salīdzinājums Āfrikā, jo tepat blakus ir valsts, kurai, neskatoties uz finanšu krīzi, ne tikai nebija jāvēršas pēc palīdzības Starptautiskajā Valūtas fondā, bet kura pat spēja piedalīties Latvijas glābšanas programmā kā donors - Igaunija.
Taču vēl zīmīgāks ir apraksts par īslandiešu attieksmi pret tiem, kuri «treknajos gados» brīdināja, ka ekonomikā brīnumi nenotiek un pārstraujai izaugsmei būs sāpīgas sekas. Danske Bank analītiķis Larss Kristensens 2006.gada pavasarī uzrakstīja analīzi par Īslandes gaidāmo krahu un pēc tam nolasīja par šo tēmu lekciju Reikjavīkā. Kristensens atceras īslandiešu reakciju: «Man teica: «Tu esi dānis, un tev ir dusmas uz Īslandi, ka tai tik labi iet.» (..) Viņu reakcija nebija teikt: «Varbūt šiem puišiem ir taisnība.» Tā bija: «Nē! Tā ir sazvērestība. Viņiem ir ļauni nodomi.» Dāņi vienkārši esot greizsirdīgi!»
Interesantā kārtā tikai nedaudz vēlāk tas pats Kristensens sāka publiski izteikt šaubas par Latvijas ekonomikas perspektīvām. Reakcija Latvijā bija gandrīz identiska - no vietējiem politiķiem un finansistiem nācās dzirdēt visādas sazvērestības teorijas par to, kas aiz tā visa stāv un kam tas ir izdevīgi. Tai skaitā, ka skandināviem, lūk, skaužot.
Un tad vēl skaidrojumi, kāpēc tieši Latvija/Īslande ir izredzēta! Tāpat kā Kalvītis mīlēja stāstīt, ka mēs esot unikāla maza, atvērta ekonomika, kuru ārzemnieki diezin kāpēc nespējot saprast, tāpat arī Īslandes prezidents labprāt uzskaitīja īslandiešu priekšrocības, kuras esot ļāvušas šai reti apdzīvotajai zvejnieku salai dažu gadu laikā pārtapt par banku lielvalsti: «Mūsu neformālie saziņas kanāli un spēja ātri pieņemt lēmumus.»
Pārāk līdzīgi mēs tomēr esam bijuši īslandiešiem savā gatavībā ļauties glaimojošām pasaciņām un noriet jebkuru, kurš centās mūs brīdināt par šā pašapmāna neizbēgami bīstamajām sekām. Kāpēc tieši šajā vēsturiskajā brīdī gan īslandieši, gan latvieši izrādījās sevišķi atsaucīgi finanšu burbuļmirāžai, lai pēta antropologi. Svarīgākais tagad ir pamosties un neļauties to pašu apvārdotāju jaunajiem blēņu stāstiem.