Svinīgi pasākumi un svētku uguņošana 2009. gada novembrī tika rīkoti par godu 20. gadadienai kopš kaunpilnā Berlīnes mūra krišanas. 1989. bija gads, kad sagruva ārējā padomju impērija, 1991. - gads, kad pati Padomju Savienība sabruka zem iekšējo pretrunu smaguma. Šogad aprit 20 gadu, kopš Igaunijai, Latvijai un Lietuvai izdevās atgūt savu valstisko neatkarību, kam varam pateikties par visu, ko tas vēlāk ir nozīmējis, tai skaitā arī jūsu valstij.
Vēsturē nav atrodams neviens cits piemērs, kad kādas impērijas sabrukums būtu noticis ar tik nelielu asinsizliešanu un tik nedaudziem atklātiem konfliktiem, kā tas notika, kad krita un sadalījās Padomju Savienība. Taču šodiena mums atgādina, cik nepavisam ne pašsaprotami un paredzami tas bija toreiz, pirms 20 gadiem, kad 14 cilvēku zaudēja dzīvību zem padomju tanku kāpurķēdēm pie televīzijas torņa Viļņā. Tolaik tumšie spēki Maskavā mēģināja ar varu apspiest un apklusināt triju Baltijas valstu centienus atgūt neatkarību. Tieši Viļņā un Rīgā tas noveda pie atklātas vardarbības un asinsizliešanas, taču bija plānots ar varas un politisko manipulāciju palīdzību atjaunot padomju varas kundzību arī Tallinā.
Pirms tam pakāpeniski bija saasinājušās politiskās pretrunas Maskavā. Decembrī ārlietu ministrs Ševardnadze atkāpās no amata un brīdināja no jaunas diktatūras. T. s. varas ministrijas arvien lielākā mērā pārņēma varu pār arvien vājāko un ietekmi zaudējošo Gorbačovu. Lai arī tieši šīs varas ministrijas bija tiešie vadītāji, kas stāvēja aiz vardarbīgajiem apvērsuma mēģinājumiem Viļņā, Rīgā un Tallinā, tomēr ir skaidrs, ka arī Gorbačovs mēģināja pagriezt pulksteni atpakaļ. Tika nosūtītas īpašās VDK vienības. Tika iesaistīta Pleskavas desanta divīzija. Lai vadītu operācijas, uz vietas atradās PSRS augstākā militārā vadība. No Kremļa skaļruņi raidīja draudus saturošas prasības.
Piepeši uzradās tā dēvētās nacionālās glābšanas komitejas. Rokraksts bija tik acīmredzams, cik vien iespējams. Taču mēģinājums cieta neveiksmi - un pavērās ceļš uz pilnīgu valstisko neatkarību, kas kļuva par dzīves īstenību jau pēc astoņiem mēnešiem. «1991. gada janvāra notikumi bija Baltijas brīvības cīņu nozīmīgākie mirkļi. Tā bija ieilgusi krīze ar neskaidru iznākumu, kuras laikā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautas nodemonstrēja drosmi, izlēmību un izturību - īsāk sakot, morālo briedumu.» Tā šo vēsturisko mēnesi savā grāmatā kodolīgi raksturojis Larss Fredēns, kurš bija Zviedrijas cilvēks visu šo dramatisko notikumu vidū. Un viņam patiesi ir pilnīga taisnība, ka tieši šo valstu tautas un to līderi bija patiesie varoņi vēsturiskajā drāmā, kas norisinājās šā mēneša gaitā. Viņi uzbūvēja barikādes ap parlamentu ēkām, lai stiprinātu savu tautu nelokāmo gribu izcīnīt brīvību un noturēties pretī apspiedējiem.
Tomēr svarīgi bija arī citi faktori. Šo triju valstu atbrīvošanās noteikti nebūtu izdevusies, ja tās nebūtu baudījušas noturīgu atbalstu no Krievijas demokrātisko spēku puses. Uzreiz pēc notikumiem Viļņā Krievijas padomju republikas prezidents Boriss Jeļcins devās uz Tallinu, asi nosodīja notikušo un noslēdza sadarbības līgumus ar visu triju valstu līderiem. Maskavā tūkstošiem cilvēku izgāja ielās, lai paustu protestu. Viņi apzinājās: ja tumšajiem spēkiem izdotos uzvarēt Viļņā, varbūt viņiem tas pats izdotos arī pašā Krievijā. Tolaik trauslā Krievijas demokrātija bija tikpat apdraudēta kā Baltijas nāciju neatkarība.
Zviedrijai šie gadi ārpolitikas jomā bija lielākais izaicinājums vairāku gadu desmitu laikā. Valdīja spēcīga solidaritāte ar Baltijas brīvības ilgām. 79 «pirmdienu demonstrācijas» Stokholmas centrā iegāja vēsturē. Dienu pēc vardarbīgajiem notikumiem Viļņā 7000 cilvēku sapulcējās Stokholmas Normalmes laukumā, lai paustu dedzīgu protestu pret notikušo.
Todien ieradās arī toreizējais ārlietu ministrs Stēns Andersons, un arī es pats biju starp runātājiem. Ar mums kopā bija arī Igaunijas valstsvīrs Lennarts Meri. Protesta demonstrācijas noslēgumā zvanīja visu Stokholmas baznīcu zvani, tā pastiprinot mūsu sacītā spēku. Vēl ne reizi kopš miera noslēgšanas 1945. gadā nekas tāds nebija piedzīvots. Šajā dramatiskajā laikposmā pirmdienas demonstrācijas bija zviedru tautas solidaritātes epicentrs. Tautas balss spēkam Normalmes laukumā noteikti bija nozīmīga loma, arī mobilizējot tos rietumvalstu starptautiskās domas sektorus, kam parasti vairāk rūpēja stabilitāte Maskavā.
Nebūtu auglīgi izvērst polemiku par to, kas būtu noticis, ja tumsas spēku ofensīva Viļņā, Rīgā un Tallinā 1991. gada janvārī būtu izdevusies. Droši vien Padomju Savienība jebkurā gadījumā jau bija nolemta, tomēr tās sabrukums tādā gadījumā, visticamāk, krietni ieilgtu, izraisītu daudz lielāku asinsizliešanu un, iespējams, arī karadarbību, salīdzinot ar to, kā tas notika. Nedrīkstam par zemu novērtēt arī 1991. gada janvāra notikumu nozīmīgumu plašākā perspektīvā. Lai arī tumsas spēku ofensīva janvārī cieta neveiksmi, cīņa vēl nebija galā. Augustā tā pārsviedās uz pašu Maskavas sirdi, atstājot dramatisku ietekmi uz visu brūkošās padomijas konstrukciju, - taču pie tā mums vēl būs iemesls atgriezties.
Divu aizgājušo desmitgažu notikumi ir mums dāvājuši jaunu un labāku Eiropu. Trīs Baltijas valstis šodien ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis, tas ir svarīgi ne tikai šīm valstīm, bet arī mūsu valstij Zviedrijai. Mūsu drošība daudzos svarīgos aspektos ir cieši saistīta ar šo valstu drošību, un mūsu nacionālajās interesēs ir, lai šīs valstis piedzīvotu ekonomisku, sociālu un politisku uzplaukumu.
Pēc iespaidīgas ekonomiskās izaugsmes gadiem visas trīs Baltijas valstis smagi skāra starptautiskā finanšu krīze - nevienu citu valsti Eiropā tā neskāra tik smagi kā Latviju. Mums šķita dabiski gan politiskā, gan finansiālā ziņā sniegt pārliecinošu atbalstu Latvijas varonīgajam darbam un pūliņiem šo krīzi pārvarēt. Lai arī pašlaik vēl ir daudz darāmā, attīstība nepārprotami ir pavērsusies uz labo pusi. Šogad mums ir būtiski svarīgi palūkoties atpakaļ vēsturē un atcerēties dramatismu, nedrošību un varonību, kam kļuvām par lieciniekiem pirms 20 gadiem. Tomēr tikpat svarīgi, lai šodien pēc ekonomiskās krīzes mēs spētu palūkoties nākotnē, kopīgi meklējot veidus, kā stiprināt sadarbību, arī ekonomisko. Šodien uzņēmumam Ericsson Igaunijā ir divreiz lielāka ražošanas jauda nekā Zviedrijā, un Jaungada naktī Igaunija ir pievienojusies Somijai un citām valstīm kā daļa no kopīgās eirozonas. Līdzīgas iespējas nākotnē paveras arī Lietuvai un Latvijai.
Divdesmit gadu pēc notikumiem pie Viļņas televīzijas torņa mums ir pamatots iemesls ar pateicību pieminēt visus tos, kas bija gatavi atdot savu dzīvību, lai nākamās paaudzes varētu dzīvot brīvībā. Izmantosim šo iespēju nopietni apsvērt, kā vēl vairāk stiprināt saiknes pāri Baltijas jūrai, kas mums visiem ir tik svarīgas. Šodien - pēc 20 gadiem - mēs zinām, ka upuri nav bijuši veltīgi.
* Zviedrijas ārlietu ministrs