Izskan sabiedrībā, piesaista interesi
Kad viesojamies Vecjaužos, Margrieta mūs cienā ar kafiju, sēžam zem milzīga ozola pagalmā, un ir viena no pēdējām siltajām dienām, kad saulīte lutina ar atvasaru. Visapkārt tāds miers! Saku Margrietai, ka apskaužu viņu par iespēju baudīt dabu un savrupu dzīvi prom no visiem, bet viņa atsmej, ka ir viena tikai trīs dienas, bet jau noilgojusies pēc kāda, ar ko aprunāties, un nopietni piebilst: «Bet sirmgalvji, kas dzīvo Zaubē laukos reizēm nesatiek cilvēkus mēnešiem ilgi, jo nespēj tikt uz ciemata centru un arī viņus neviens neapciemo… Kaimiņi aizņemti ar savām lietām, radi devušies strādāt uz ārzemēm. Tāda vientulība ir necilvēcīga, nemaz nerunājot par to, ka šie ļaudis nesaņem elementāru medicīnisko palīdzību!» Margrieta priecājas, ka viņai un projektā iesaistītajiem domubiedriem izdevies sirmgalvju dzīvi padarīt kaut mazliet labāku, un atklāj - ideju netrūkst, ir arī cerība, ka projekts augs plašumā.
«Latvijas lepnuma balva man bija liels pārsteigums, jo es iepriekš nezināju par šo projektu, es reti skatos televīziju. Taču biju ļoti lepna, ka mani izvēlējās, jo esmu pirmā ārzemniece, kas to saņem. Tas ir milzīgs kompliments arī pārējiem projektā iesaistītajiem un dod ticību, ka mums izdosies paveikt vēl vairāk. Zaubē cilvēki bija ļoti priecīgi, apsveica mani un jutās pacilāti - par to man prieks, jo balvu esam pelnījuši mēs visi, kas darbojamies projektā,» saka Margrieta.
Viņa turpina: «Būtu fantastiski, ja mūsu ideja izplatītos tālāk. Ir nežēlīgi, ka vientuļie seniori laukos dzīvo pamestībā, viņi ir tik neaizsargāti kā mazi bērni, ar veselības problēmām, noguruši. Zinu, ka Zaubes pašvaldība ir uzrunājusi kaimiņu pašvaldības, no tām pārstāvji bija ciemos pie mums, rādījām, stāstījām, ko darām, kādas ir ieceres. Es domāju, ka turpmāk vēl šur tur Latvijā sirmgalvju dzīve uzlabosies.»
Satikties, parunāties, saņemt palīdzību
Projektam Pasniedz roku Zaubē ir dzīvoklītis, kur sirmgalvji var izmazgāt veļu, ieiet dušā, ir auto, ar ko vecos ļaudis izvadāt - uz Zaubes centru, pie ārsta un citur, kur nepieciešams. Zaubes pašvaldība neprasa maksu par dzīvokļa apkuri, kā arī nodrošina koordinatoru, kas ir ciematā, pazīst visus cilvēkus, vadā uz slimnīcu, palīdz, komunicē. Arī veido jaunus projektus uz šīs bāzes, piesaistot līdzekļus un cilvēkresursus. «Zaubē ir 40 sirmgalvju, kam palīdzam. Viņi regulāri tiek monitorēti, pieskatīti. Nav tā, ka vienreiz palīdzējām un aizmirsām, darbs notiek visu laiku. Pašvaldība zina viņu problēmas, var palīdzēt, kas nepieciešams. Galvenais taču ir apzināties problēmu. Cilvēki dzīvo tālu cits no cita, reizēm pat mēnešiem nav sarunājušies ar kādu. Un šie ļaudis ir lepni. Viņi labāk mirst vientulībā nekā lūdz palīdzību un izrāda savu bezpalīdzību. Reizēm vajag vienkārši just, ka tevi atbalsta, un tu atveries, jūties novērtēts. Kaimiņi, iespējams, varētu uzņemties šo drauga lomu, bet laukos visi dzīvo vairākus kilometrus tālu cits no cita un, ja nav speciālas vajadzības, ciemos neiet. Bet, ja tu zini, ka kaimiņam nepieciešama palīdzība, tu vari viņu apciemot. Informācijai ir jācirkulē, tāpēc priecājos, ka pašvaldība ir iesaistījusies,» lepojas Margrieta. Arī Nīderlandē zina, kas notiek Zaubē, - pie Margrietas ciemojušies Nīderlandes TV pārstāvji, arī draugi un projektā iesaistītie cilvēki lepojas ar sasniegto. Šī rezonanse ir vajadzīga. «Jo vairāk cilvēku zinās, ko darām, jo vairāk resursu būs, lai darbotos tālāk,» spriež Margrieta.
Zaubē 20 cilvēku ada cimdus un zeķes, un Margrieta joprojām tās ņem līdzi, dodoties uz Nīderlandi, kur tās par ziedojumu var iegādāties ikviens interesents. Cilvēki ne tikai iedod naudu, bet saņem kaut ko personisku pretī - tas uzrunā daudz vairāk. Daudzi nīderlandieši esot iecienījuši Latvijā darinātos cimdus un citus izstrādājumus kā Ziemassvētku dāvanas. Minimums, ko ziedo, esot 15 eiro. Nīderlandē darbojas fonds, kas koordinē ziedošanas kārtību, un ir arī biedrība Latvijā. No saziedotās naudas tiek apmaksāti pakalpojumi, ko saņem Zaubes sirmgalvji.
Jāiesaistās arī latviešiem
«Gribam piesaistīt zobārstu, fizioterapeitu. Šie pakalpojumi patlaban vecajiem ļaudīm ir teju nepieejami, jo ir dārgi un šie speciālisti ir ļoti noslogoti. Ja jāmaksā katram mediķim un citiem speciālistiem pilna alga, mēs, protams, to nevaram atļauties, bet pamazām ceram nodomāto paveikt, maksājot, piemēram, par atsevišķām speciālistu vizītēm. Pērn uzaicinājām uz Zaubi pedikīra meistari no Nīderlandes, viņa bez atlīdzības ziedoja savu brīvo laiku un visiem senioriem diabēta slimniekiem, kas iesaistīti projektā, palīdzēja sakopt pēdas. Tas ir ļoti svarīgi, tas gan iepriecina, gan no medicīniskā un praktiskā viedokļa palīdz, jo cilvēkiem ir vieglāk pārvietoties,» Margrieta stāsta.
«Skolnieces, kuras prot angļu valodu, palīdzēja un tulkoja, un visi bijām tik priecīgi! Tāds kā pop-up salons mums bija izveidots. Vēl vajadzētu iesaistīt arī frizieri, jo reizēm sirmgalvji nav apgriezuši matus mēnešiem. Viņi nesaņem elementāru sadzīvisku palīdzību, tāpēc frizieris ir kā ekstra, kaut gan visiem taču liekas it kā pašsaprotami, ka sakopjam sevi. Ja esi vecs, slims, nevarīgs un vēl izskaties mežonīgi, kāda var būt runa par dzīves kvalitāti, par komunikāciju? Šie cilvēki ir kā sava likteņa cietumnieki!» Margrieta saka un slauka asaras.
Projekts Pasniedz roku ir personisks, tā nav profesija vai vaļasprieks. Margrieta ir muzeju speciāliste, un viņas pamatdarbs ir Nīderlandē, bet vasaras un citus brīvos brīžus sieviete velta Zaubes sirmgalvjiem un Purvīša mājai, kuras atjaunošanai ļoti nepieciešami līdzekļi. Tagad jāiesaistās arī latviešiem - Margrieta aicina. Viņa uzskata, ka ielikusi daudz no sevis, sava laika un līdzekļu, un gaida atbalstu arī no Latvijas, jo Purvītis taču ir mūsu nacionālā vērtība, kura garu uzturēt dzīvu ir svarīgi.
«Gan par Purvīša mājas attīstīšanu, pārvēršot to radošā centrā, gan par Pasniedz roku man ir plāni, un es darbojos. Reizēm uznāk arī pesimisms. Kopā ar ārstu un sociālo darbinieku bijām ciemos pie sirmgalvjiem. Viņi sākumā ir noslēgti, bet tad runā un runā, runā par visu, kas sakrājies, dzīvojot noslēgtībā, - ka ārsts nesaprot receptes, kas viņiem sāp, kas noticis ikdienā, dzīvē, politikā. Ārsts ir ne tikai profesionālis, bet uzticības persona, kam izkratīt sirdi. Runāt par bailēm arī vajag, dzīves beigu daļa ir diezgan biedējošs dzīves posms, un ir nepieciešams ar kādu savās sajūtās dalīties. Es priecājos, ka varu būt līdzās un atbalstīt. Tā nu Purvīša māja varētu būt ieguldījums jaunajiem, bet Pasniedz roku - vecajiem. Kā dzīves ciklā,» prāto Margrieta.