Eksaltētiem automobiļu apskatniekiem patīk dēvēt Volkswagen Beetle par fenomenu un stila ikonu. Un tā ir gandrīz taisnība, ja par stila mēru uzskata formas atpazīstamību, jo 30. gados uzzīmēto formu ļaudis atpazīst ne sliktāk par kokakolas pudeli. Fenomens savukārt slēpjas vienkāršajā faktā, ka tie paši ļaudis joprojām gatavi pirkt vaboli septiņdesmit gadu pēc tās izgudrošanas. Iedomājieties, ka kāds mūsdienās gribētu braukt ar Mercedes, kurš sānskatā izskatās pēc Štirlica dienesta automašīnas. Pat pēc 78 000 uzlabojumu, kas saskaņā ar leģendu skāruši Beetle jeb Kaefer no pirmā eksemplāra līdz mūsdienām, tas nebūtu iespējams. Volkswagen vēsturniekiem patīk vaboles unikālo statusu skaidrot ar oriģināla konstrukciju, kurš aizsteidzies priekšā laikam. Pirmā «dzīvā» vabole, ko ieraudzīju pats, bija ar mīlestību restaurēts auto, turklāt vēl noformēts «hameleona» krāsā, kuras pustoņi atgādināja īstu skarabeju. Šis eksponāts, kura uzdevums bija reklamēt Standox produkciju, uz ilgu laiku nostiprināja pārliecību, ka vabole ir kaut kas sensacionāls un svaidīts ar vēstures zelta putekļiem pat tad, ja kā dīdžeja Eduarda Švāna vabole vairāk negāja kā gāja. Acīmredzot tā domāja arī tie 15 miljoni cilvēku, kas šo auto nopirka, un Volkswagen rūpnīcai Meksikā lietas gāja no rokas. Bet tad Volkswagen nolēma aizstāt marmoru ar krāsotu ģipsi un iztaisīja New Beetle. Strupajam golfa radiniekam izdevās noturēties ierindā 14 gadus, līdz Volkswagen izlēma, ka nu gan ir diezgan. Tā tas gāja līdz pagājušajam gadam, kad pasaulē nāca XXI gadsimta Beetle.
Praktiska un kvalitatīva
Tā kā visjaunākā vabole tehniski sakompilēta no dažādiem VW modeļiem, tai piemīt dažas dīvainības. Piemēram, daudzsviru piekari aizmugurē dabūjis tikai visdārgākais modelis ar 2 litru TSI turbomotoru. Pārējiem jāapmierinās ar parastu siju, taču šaubos, ka švakāk motorizētu vaboļu īpašnieki bērs pelnus uz galvas par šādu nepilnību, ja vispār interesēsies par sava automobiļa piekares niansēm. Mums šī drāma vispār ir aiztaupīta, jo Latvijā Beetle nav sastopama citādi kā ar pašu mazāko 1,2 litru TSI motoru, 105 zirgspēkiem un manuālo ātrumkārbu. Gluži kā tautas auto pirmsākumos, tikai tūkstoš un cik tur reihsmarku vietā jāšķiras no 18 081 eiro. Pats muļķīgākais, ko var izdarīt, ir vērtēt Beetle pēc īstiem vai iedomātiem kompakto hečbeku standartiem. Tādas automašīnas vai nu patīk, vai nepatīk, un, ja nepatīk, tad simt reižu būs vienalga, ko Volkswagen mēģina mums pateikt ar coupe jumta līniju, pakaļējām riteņu arkām kā Porsche un pārsteidzoši sportiskajām proporcijām kopumā. Tie, kam patīk, pēc garākas apskates būs patīkami pārsteigti, ka vabolē ir daudz vairāk vietas aizmugurē. Beetle ir 15 centimetru garāka par New Beetle. Atverot elegantās formas bagāžnieka vāku, atklājas paprāvs bagāžnieks, un nolokāmās atzveltnes galu galā noved pie secinājuma, ka Beetle ir negaidīti praktiska. Nav slikti, ja stilīgā auto var ievietot ko vairāk par sevi pašu un glīti iztapsētais bagāžnieks ir pieejams plaši, tūlīt un no augšas.
Retro sastop XXI gadsimtu
Tikpat neierasta sajūta gaida pie stūres. Panelis ir vertikāls un augsts kā siena. Pēc VW ieceres tam jāatgādina par oriģinālo Beetle, taču bez platas klavierlakas joslas tas neizdotos. Retrospekcijas kulminācija ir Beetle Box jeb cimdu kastīte, kas pēc vecā parauga atšaujas aiz vertikāla vāka, taču VW dīlerus sasniegušajos eksemplāros tādas nebija. Vaboles īpašo atmosfēru veido arī sporta stūre ar nošķeltu apakšu un klimata sistēmas vadība, kas nāk ne jau no Polo vai Golf, bet gan Passat. Lai gan Beetle salonā apgaismojuma nav nedz aizmugurē, nedz virs spogulīšiem saulessargos, XXI gadsimta vabolei ir pirmklasīgs interjers. Lēmums Golf vai pat Scirocco vietā izvēlēties Beetle, kā arī izvēlēties to vispār ir nostalģisks un emocionāls. Ar pirmo vaboli vācieši 50. gados iebrauca savā ekonomiskajā brīnumā, ar šo var iebraukt ērā, kur Beetle ir kas vairāk nekā jancīgas formas auto. Tajā vēl arvien netrūkst dažādu bērnišķību, piemēram, Mikimausa formas mērskalu kombinācija utt., taču auto kopumā ir daudz nopietnāks produkts nekā iepriekš. Ar to ir arī vieglāk un patīkamām braukt, jo starp vadītāju un priekšējo stiklu vairs neatrodas aerodroms, kā tas bija New Beetle. Volkswagen konfigurators vācu mājaslapā piedāvā aizkustinošus aksesuārus, piemēram, īpaša dizaina riteņu diskus, kas ārēji atgādina lētās pēckara ripas, bet patiesībā ir dārgi vieglmetāla izstrādājumi. Uzraksts «Beetle» aizmugurē maksā 45 eiro, toties to varot izgatavot daudzās pasaules valodās. Ģitāru mogula Fender logo kopā ar 400 vatu skaņas iekārtu maksā jau 650 eiro. Lai gan vabole ir smagāka par Golf, nelielais motors pat tīri labi piestāv tās vienkāršajam garam. Tāpat kā ne visu pasaulē var izmērīt naudā, ne visas izjūtas automašīnā nosaka paātrinājums no nulles līdz simtam, un šajā gadījumā dinamika ir pietiekama un patīkama. Savā visjaunākajā izpildījumā Beetle nostrādāta tik solīdi, ka drīzāk atgādina elementāru sporta auto nekā sieviešu mašīnu, kuras birka tik cieši pielipa New Beetle. Bet tiem, kam dikti patīk vēsture, droši vien būs interesants maz zināmais fakts, proti, ka īstais lēta tautas auto izgudrotājs esot bijis nevis Ferdinands Porše, bet gan kāds Jozefs Gancs, kurš realizējis Kaefer vēlāk redzamo konstrukciju ne tik izskatīgā spēkratā Standard Superior, kura versija debitēja 1933. gada izstādē ar nosaukumu Maijvabole. Tomēr Gancs tika izsvītrots no Kaefer vēstures tā vienkāršā iemesla dēļ, ka bija ebrejs, bet tālaika Vācijā tas, maigi izsakoties, nebija izdevīgi. 75 gadus un 21,5 miljonus vaboļu vēlāk šī vēsturiskā netaisnība nevienam nerūp, toties ir papilnam patīkamu pārdomu par to, kā varētu braukt vētrainā Beetle R un vai Volkswagen atkal nevarētu iztaisīt no vaboles lētu tautas auto. 5