Angļiem, varbūt arī amerikāņiem, ir šāda anekdote. Kādas kompānijas boss izsauc pie sevis savu vietnieku un saka viņam - ataicini kādu profesoru, kas varētu prognozēt mūsu kompānijas apgrozījumu nākamajam gadam. Bet tādu, kuram ir tikai viena roka.
Kādēļ mums vajadzīgs profesors, kuram drīkst būt tikai viena roka? - izbrīnījies vaicā vietnieks.
Visi iepriekšējie man vienmēr stāstījuši - no vienas puses un no otras puses (from the one hand and from the other hand), un es netieku gudrs, kas man īsti būtu jādara,- tā boss.
Tieši šādā situācijā jau labu brīdi ir krīzes pārņemtā Latvija.
Vieni profesori (A.Oslunds u.c.) Latvijai saka, ka nekādā gadījumā nedrīkst latu devalvēt. Citi (P.Krugmans u.c.) apgalvo tieši pretējo. Gan vieni, gan otri pieļauj iespēju, ka zināmos apstākļos, iespējami arī tie vai citi kompromisa risinājumi. A.Oslunds savā referātā Latvijas Bankas rīkotajā konferencē 2009.gada 1.oktobrī bija spiests atzīt: «Vienīgā šo [Baltijas] valstu problēmas izraisošā kļūda bija fiksētais valūtas kurss.» Savukārt citās savās šīs pašas runas daļās cienījamais profesors nepieļauj nekādu lata devalvācijas iespēju.
Galvenie tik lielas viedokļu dažādības iemesli ir vismaz divi.
Valūtas politika nav burvju nūjiņa, kas var atrisināt jebkuras ekonomiskās problēmas. Tas ir viens no svarīgākajiem instrumentiem katras valsts ekonomiskās regulēšanas rīku «kastē». Tajā ir arī citu monetārās politikas in-strumentu klāsts, arī apjomīgs fiskālo instrumentu «komplekts» - nodokļi, valsts un pašvaldību budžeti, nodokļu atlaides, fiskālie stimuli un daudz kas cits. Katrā valstī, katrā konkrētā ekonomiskajā situācijā šie instrumenti pielietojami dažādās kombinācijās. Runāt par lata devalvēšanu, regulēšanu kāda svārstību diapazona ietvaros vai turēšanu ciešā piesaistē pie citas valūtas var tikai kontekstā ar citu ekonomiskās politikas instrumentu izmantošanu. Arī uz valsts un pašvaldību budžeta deficītu būtu bijis jāskatās daudz plašākā kontekstā.
Līdzšinējā ekonomiskā politika bija drīzāk procikliska, t.i., ekonomisko krīzi padziļinoša, pieļaujot vai pat veicinot ekonomikas tālāku noasiņošanu. Šobrīd strauji turpina noasiņot arī pati sabiedrība. Tā ir «nianse», kas būtiski maina visas klasiskās un neoklasiskās makroekonomiskā līdzsvara un citas Rietumos populārās akadēmiskās teorijas un cienījamo profesoru, kā arī starptautisko finanšu institūciju speciālistu ieteikumi tāpēc jāvērtē ļoti kritiski. No aritmētikas un grāmatvedības metožu mehāniskas pielietošanas valstisku lēmumu pieņemšanā beidzot jāpāriet pie domāšanas daudzdimensiju kategorijās. Sociālie un politiskie procesi Latvijas pašreizējā situācijā, manuprāt, ir kļuvuši par būtiskākiem ekonomisko attīstību noteicošiem faktoriem nākotnē nekā tas vai cits valūtas kurss, budžeta deficīts vai pat eiro ieviešana.
Valsts pārvaldes institucionālā struktūra pēdējos gados pierādījusi, ka tā nav spējīga valsti efektīvi pārvaldīt. Problēmas būtība, manuprāt, ir tā, ka, neskatoties uz demokrātisko valsts iekārtas formu, pēc būtības tā ir centralizēta, autoritatīva, brīžiem pat izteikti oligarhiska vara, kuru sabiedrība nespēj ne pieņemt, ne ietekmēt, bet šī vara faktiski nespēj vadīt arī ekonomiskos, politiskos un sociālos procesus valstī.
Viens no galvenajiem šīs problēmas risinājuma ceļiem, manuprāt, ir radikāla valsts pārvaldes funkcionālā un administratīvā decentralizācija, veicot dziļas strukturālas reformas. Tā nav tik daudz ministriju un citu valsts pārvaldes iestāžu un tajās strādājošo skaita samazināšana, bet funkciju nodošana institūcijām, kuras atrodas tuvāk pašiem cilvēkiem. Šinī sakarā būtu nepieciešams turpināt administratīvi teritoriālās pārvaldes reformu, faktiski tā pa īstam to uzsākt, izveidojot otru pašvaldību līmeni līdztekus nesen izveidotajiem novadiem. Būtu nepieciešamas izmaiņas gan Satversmē, gan daudzos likumos un citos normatīvajos aktos, gan arī nodokļu sistēmā. Tas nav vienkārši, bet tās ir strukturālo reformu neizbēgama sastāvdaļa, īstenībā tās pamats.