Atsaucoties uz Valda Dombrovska ziņojumu Saeimai par Latvijas nacionālo drošību, būtu nevietā premjeram pārmest to, ka tajā nav tikuši uzskaitīti konkrēti un praktiski valsts problēmu risināšanas ieteikumi. Lai arī ziņojums ir tikai tāds kā gadskārtējais valsts drošības problēmu apskats, tas sevī satur vairākus noklusējumus un pretrunas.
Ministru prezidentam precīzi ir izdevies raksturot nepatikšanas, kas izriet no sociālās nevienlīdzības: «Sabiedrības uzticība valsts sociālā atbalsta sistēmai ir būtisks priekšnoteikums iekšpolitiskās spriedzes un nestabilitātes mazināšanai.» Un te nevar nepiekrist. Bet tieši šeit arī salātzaļais veiksmes stāsts visspilgtāk kolidē ar ziņojumā pieminēto «valsts atbalstu un palīdzību tām personām, kurām tā ir visvairāk nepieciešama». Pietiek tikai mazliet pavizināties sabiedriskajā transportā, lai saprastu, ka daudziem šī vēl joprojām drīzāk ir bēdu ieleja. Pretēji Pasaules Bankas ieteikumam neapliekamā minimuma samazināšana, PVN samazināšana par 1% (tā vietā, lai samazinātu, piemēram, pārtikas preču nodokli), labklājības ministres izteikumi, ka liela daļa pensionāru strādājuši citai valstij, tāpēc viņiem no Latvijas patiesībā maz kas pienākas u. c. liecina, ka valdība Vienotības pavadā esošās problēmas apzinās tikai uz papīra.
Līdz nonākšanai kaut tikai uz papīra netiek vairāki ar banku sektoru saistītie riski. Kā nozīmīgākā problēma faktiski tiek nosaukta sabiedrības neuzticēšanās bankām, un Krīzes komunikācijas plāns ir padarīts par centrālo instrumentu sektora risku novēršanai. Latvijas Krājbankas maksātnespējas iestāšanās fakts ir it kā pieminēts, taču par riskanti augsto nerezidentu noguldījumu apjomu un Latvijas banku sektoru kā atzītu naudas atmazgāšanas posmu ziņojumā nav minēts ne pušplēsta vārda. Arī organizācijas Global Financial Integrity nesenais pētījums par to, ka no Latvijas pēdējo desmit gadu laikā nelegāli izpumpēti gandrīz 3,16 miljardi eiro, neiegūst atspulgu Dombrovska risku analīzē.
Kā vēl viens svarīgs punkts pilnīgi pamatoti tiek nosaukts sabiedrības integrācijas jautājums un saasinātās pretrunas starp dažādajām sabiedrības grupām. Ir tapis plāns, kurš pēc izvirzītajiem mērķiem nemaz nav tik slikts, tam ir piešķirts arī finansējums. Papildus tiek domāts par to, kā izveidot vienotu sabiedrisko mediju, lai kaut kā turētos pretī lielās kaimiņzemes maigajai varai. Taču arī šeit vārdi ne vienmēr sakrīt ar darbiem - veidojot pašvaldību priekšvēlēšanu kampaņu, arī Vienotība nav spējusi atturēties izspēlēt savu nacionālo kārti, tādējādi piemetot malku etnisko nesaskaņu ugunskurā.
Visbeidzot ir jāizceļ kāda ziņojuma atziņa, kura gluži kā sakāmvārds trāpīgi norāda uz likumsakarību: «Tikai izglītota un zinoša sabiedrība spēj izvērtēt politiskos procesus, nepakļaujoties iekšējām un ārējām informatīvajām manipulācijām un provokācijām.» Sabiedrībai tās ir vienīgās zāles, kā patiesi justies droši.
Dombrovskim ir izdevies drošības ziņojums vārda vistiešākajā nozīmē, lai arī vairāk tam laikam tomēr bija jābūt ziņojumam par nedrošībām un riskiem.