Salīdzinot parlamentu un valdību, tradicionāli vairāk ironisku piezīmju izpelnās pirmais - par atsevišķu deputātu pārliecīgu runātīgumu vai tieši otrādi, par balsošanu atbilstoši frakcijas vadītāja «īkšķim» utt. Savukārt Ministru kabinets - lai cik nemīlēti atsevišķi tā locekļi - asociējas ar lemšanu par «reāliem jautājumiem» un lielāku pragmatismu savstarpējās attiecībās. Varbūt tā ir, tomēr arī valdības sēdes (vismaz publiski vērojamās daļas - iespējams, slēgtajās ir vēl jautrāk) liecina, ka nekas cilvēcisks nav svešs arī ministriem. Kā piemēru var minēt vakardienas sēdi.
Tie, kuriem bijusi saskarsme ar bērniem, zina, ka jaunajai paaudzei ir kaitinošs paradums: svēti nosolīties kaut ko vairāk nedarīt un pēc kāda laiciņa solījumu aizmirst. Tieši tāpat uzvedas arī nopietni onkuļi un tantes Brīvības ielā. Piemēram, Satiksmes ministrija, prasot naudu sabiedriskā transporta pārvadātājiem, burtiski zvērēja, ka šī nu gan esot pēdējā reize, ka, jau sākot ar nākamo gadu, maršruti tiks plānoti un pasūtīti, rēķinoties ar pieejamās naudas daudzumu, ka kritika par līdzšinējo praksi esot pamatota, bet - nu, lūdzu, mēs vairāk tā nedarīsim! Par ko gan ļoti jāšaubās, kaut spriežot pēc sēdē klātesošā pārvadātāju pārstāvja, kura izteikumos nekādu gatavību saimniekot citādi nevarēja saklausīt. Lai kā arī būtu, tika apgalvots, ka Saeimā notiekot liels darbs pie jaunas plānošanas sistēmas izveides, kas ļaušot dzīvot citādi utt. Ņemot vērā to, ka parlaments spēj jautājumus «ielikt garajā» vai saturiski būtiski pamainīt, diezgan riskants arguments. Tomēr labi atbilst pieminētajām bērnu uzvedības formām - ja nu kārtējais «es tā vairāk nedarīšu!» tiešām izrādīsies tikai kārtējā nosolīšanās, varēs teikt, ka vainīgs ir Pēterītis vai Anniņa. Viss kā dzīvē: īgnais onkulis Vilks uzstāj, ka tam razbainiekam ticēt nevar un viņš liekams kaktā (naudu nedot), savukārt nogurušais ģimenes galva nopūšas, ka labāk piedot, citādi ņerkstēs visu vakaru. - Tikai tad vēlāk paši nebrīnieties, - atcērt onkulis (un pieprasa sēdes protokolā fiksēt viņa īpašo viedokli).
Tomēr kolorītākais seko pēc tieslietu ministra apjautāšanās, kādēļ tiek atlikta likumprojekta par šķīrējtiesām (jāpiebilst, ka svarīgs jautājums) skatīšana. Uz publisku jautājumu premjers nevis atbild, ka Koalīcijas padomē citām partijām radušies tādi un tādi iebildumi, bet vienkārši noplāta rokas un rekomendēt Bordānam sazināties ar pilsoni Sandru Sondori-Kukuli, kas, jāpiebilst, ne tikai nav valdības locekle, bet arī ne Saeimas deputāte. Nu, vienkārši cilvēks, kura viedoklis, izrādās, ir saistošs premjeram un ministram. «Normāla» publiskā politika. Tētis ir noguris, tētis grib skatīties televizoru, noskaidrojiet paši savas attiecības.
Ja atmet feļetonisko situācijas apraksta formu (lai gan varētu vēl ilgi uzskaitīt daiļrunīgus ķermeņa valodas, intonāciju piemērus), jautājums ir: vai premjers, ministri ir vienkārši noguruši, kā tas gadās ikvienam, un pēc budžeta batālijām atgūsies? Vai arī pēdējo mēnešu laikā piedzīvotajiem kašķiem koalīcijā klāt nāk vēlēšanu tuvošanās, un darbs valdībā sāk atgādināt piespiedu kopdzīvi, kad «jānovelk vēl pusgads»?