Diena viņiem lūdza izlasīt sešu partiju tā dēvētās 4000 zīmju programmas, kuras ikvienam vēlētājam būs pieejamas vēlēšanu iecirkņos. Izvēlētas tika sešas partijas - tās, kurām saskaņā ar reitingiem ir lielākās izredzes iekļūt 10.Saeimā. Viena no programmām - apvienības Par labu Latviju! - ir tikai 1200 zīmju gara, ar norādi vairāk lasīt internetā. Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētājs Arnis Cimdars neatceras, kad radās «līdz 4000 zīmēm» ierobežojums partiju programmām. Viņš pieļauj - šāds apjoms kādreiz izvēlēts, jo tas atbilst «A4 formāta lapai», ko var aplūkot vēlēšanu iecirknī.
Sociālantropologs Roberts Ķīlis par programmu saturu izsakās kritiski: «Partijas nav daudz investējušas laiku partiju programmās, iespējams, tādēļ, ka tās netic, ka programmas spēlē kādu būtisku lomu vēlēšanu cīņā, tāpēc rada kādu tekstu, kuru piekarināt CVK uz sienas.» R. Ķīlis uzskata - ja programmas saturs ir izstrādāts un pārdomāts, 4000 zīmes ir pilnīgi pietiekams apjoms. Tiesa, 1200 zīmju gara programma gan R. Ķīlim liekoties par īsu, jo tomēr ir kāds «optimālais apjoms». Par programmu saprotamību R. Ķīlis saka - programmas vēlētājs var uztvert drīzāk sajūtu līmenī, viena rakstīta poētiskā žanrā, cita konkrētākā. «Kopā diezgan liela kakofonija,» viņš piebilst. Saturiski programmas viņš raksturo kā diezgan grūti saprotamas un samudžinātas. Tās vēlētājam partiju izvēlēties nepalīdzot. Programmas radot iespaidu, it kā ejot garām kādas nozares pārstāvis kaut ko pierakstījis klāt - kāds teikumu par augstāko izglītību, cits - par ko citu. «Kā sagrābstītas piezīmes,» novērtē sociālantropologs.
Politiķi zina, ka vēlētāji savu izvēli neizdara, balstoties uz priekšvēlēšanu programmām, tādēļ viņi tik vieglprātīgi attiecas pret šo programmu rakstīšanu, uzskata sociologs Arnis Kaktiņš. «Ja cilvēki ļoti nopietni tās lasītu un iedziļinātos, man nav ne mazāko šaubu, ka programmas būtu kvalitatīvākas un pie tām krietni nopietnāk piestrādātu,» viņš paskaidro. Arī socioloģiskajās aptaujās iepriekšējos gados esot secināts, ka vairums cilvēku programmas nelasot.
A. Kaktiņš uzskata: nav jāgaida, ka cilvēki paši lasīs un salīdzinās partiju programmas, medijiem būtu tās jāpārstāsta saprotamā valodā. Tāpat arī medijiem, viņaprāt, vajadzētu sabiedrībai piedāvāt analītiskus rakstus par iepriekšējo vēlēšanu programmu solījumu izpildi. Viņš arī saka: attīstītajās demokrātijās vairāk vai mazāk partijas pārstāv ideoloģiskos strāvojumus, «tur nav nesaprotamas cilvēku grupas, kas savācas uz kādu brīdi, lai iegūtu varu, un paskatās, kāda tobrīd ir sabiedriskā doma, un nospēlē».